Bērnu skaits

Nu īstais brālis man ir 1, mīlu savu bračiņ. Kad vecāki izšķīrās nāca klāt vēl 2 pusbrāļi.
Dafiga brāļi, bet vienmēr kaut 1 māsu būtu gribējusi. Nu nekas, draudzenes kā māsas :D
Pati gribētu 1 bērnu. Man liekas savdabīgi ja nav bērnu, bet konkrēti un točna zin, ka grib 4 :D
tā kā es neatļautos teikt, ka gribu vairāk kā 1, pie tam es neticu, ka es vairāk paspētu, jo tad būtu šodien jāsāk :D
Un jā, agrāk biju bērnu negribētāja. Jo gribējās dzīvi sakārtot. Tagad kad tās lietiņas puslīdz kārtībā, pēkšņi arī bērni sāk interesēt :)

Ir brālis un ir māsa. Abi ir jaunāki - 5 un 10 gadu starpība. Bērnus nevēlējos. Ir dēls. Vairāk bērnu nebūs. Tā mēs savstarpēji vienojāmies.
Analizējot savu "es negribu bērnus" pirms dēla piedzimšanas saprotu, ka to tiešā veidā ietekmējusi mana loma kā vecākajam bērnam ģimenē. Vienmēr bija jārūpējas un jāpalīdz mammai ar bērnu pieskatīšanu utml. Ar brāli tā vecuma starpība nebija tik liela, kā vienīgais bērns ļoti viņu gaidīju, tomēr ar māsu viss bija sarežģītāk. Savā ziņā, man vienmēr ir bijusi sajūta, ka savus mammas instinktus esmu iztērējusi uz viņiem abiem. Atskatoties uz aizvadītajiem bērnības gadiem - būt vecākajai māsai man nozīmēja pāragri pieaugt. Būt piemēram. Tā kā, biju ļoti apzinīga, tad ļoti pārdzīvoju, ja kļūdījos, ja nevarēju parādīt "pieaugušas meitenes" priekšzīmi. Nezinu kādēļ, bet vienmēr ir sajūta, ka kaut kas man ir trūcis bērnībā. Droši vien, pati bērnība.
Vēl tagad es smejos, ka man ir dvi bērni. Jo jaunākā māsa principā dzīvo pie manis (tam gan ir loģisks pamatojums saistībā ar skolas un mammas mājas atrašanās vietām).
Tomēr savs ir savs. Dēlu iemīlēju tiklīdz ieraudzīju. Turpmāk mīlestība tikai auga un attīstījās kopā ar viņu. Katru dienu paskatoties uz viņu saprotu, ka mīlu viņu vēl vairāk. Mana mīlestība pret dēlu attīstās un mainās nemitīgi. Ar nevienu citu dzīvu būtni ko tādu nekad neesmu piedzīvojusi. Tas ir skaistākais ko zinu, pazīstu, spēju apjaust.
Uzskatu, ka viņš aug pietiekoši lielā ģimenē, lai neizaugtu par egoistu. Viņš pats izrāda iniciatīvu dalīties un palīdzēt citiem. Uzskatu, ka bērna raksturs ir atkarīgs no paša bērna un vecāku audzināšanas metodēm, pieejai viņa personībai, nevis citu bērnu būšanas/nebūšanas ģimenē.
Otra bērna nav un nebūs. Labprāt veiktu attiecīgu procedūru, lai "slēgtu banku".

jēga, superīgs komentārs, vērts izlasīt visām bērnu negribētājām.
_______________
Par sevi:
Bērnus un ģimeni gribēju jau sen, jau no 16 gadiem sapņoju kā būtu, ja būtu. Bērnus gribēju 3, nezinot, kas mani sagaida.
21 gadā satiku savu vīru, viņš nāca no 3 bērnu ģimenes, un arī vēlējās ģimeni- ideāli, tā arī apprecējāmies. Jau pirmajos randiņos runājām, ka 3 būtu forši un 2 ar mazu starpību - vispār eiforija. 24 gados kļuvu par mammu meitai, pēc piedzīvotajām dzemdībām man bija kategorisks pret bērniem vispār nākotnē...vīrs man skaloja, ka vajag, ka palīdzēs( jo viņš palīdzēja un palīdz), es tik nē- nē.. nonācām pie kopsaucēja, ka pēc pāris mēnešiem sāksim domāt cītīgāk, bija dots laiks, lai es sagatavotos fiziski un morāli...un tad bams vienā jaukā dienā pozitīvs tests , ar tik spilgtām slēpēm, ka acis žilbst :D Nu neko- bija lemts. Un izsapņotais sapnis par 2 bērniem ar mazu gadu starpību piepildījies.
--------------------------------------
Rezumē ar 2 maziem bērniem par sevi. Man nāca atklāsme, ka esmu pārāk egoistiska un manu egosimu pat bērni nespēj salauzt , esmu uz sevi vērsta būtne- ja man ir labi un esmu laimīga, pārējie arī būs. Esmu uzaugusi viena, bez saviem brāļiem un māsas. Tāpēc manī ir tas vienīgais bērna sindroms. Kas nav mainījies. Par trešo es vispār nedomāju un nedomāšu, jo negribu nekad...gribu savu laiku sev un ģimenei , un sevis mīlēšanai. Bet, kas zina, kā būs vecuma marasmā. :D Ceru, ka nebūs.
Un bērnu skaits neietekmēja manu vienīgā bērna esamību ģimenē. Man bija ļoti labi vienai. CIti bērni, kas nāca ciemos, vai tie paši brāļi un māsa- tikai traucēja. :D Pēc stundas jau biju nogurusi un negribēju ne spēlēties, ne komunicēt, jo man bija labi vienai. Vēl joprojām man ir labi brīžos, kad esmu pilnīgi viena. Nejūtos vientuļa vai kā citādi negatīvi noskaņota.
Baigi gari sanāca, bet man bija ko teikt. :D

Man (agrākā) jaunībā bija tās pašas sajūtas ko pieminēja jēga. Bet pagāja laiciņš, līdz ar dzīvi mainījās attieksmes un tagad es ļoti, ļoti gribu bērnus. Man šķiet, ka superīgi būtu dvīņi, bet ģimeņu vēsture saka, ka nespīd :D Tā, kā nespīd, tad gribētu divus līdzīgā vecumā, lai mazi var spēlēties un kad izaugs, var tusēties abi kopā. Es negribētu, lai vecākais bērns kļūst par jaunākā aukli (šāda "auklīte" bieži biju es :D ) Taču skaitam, nedomāju, ka ir sakars ar to, cik brāļu vai māsu bija man - es vienkārši domāju, ka 2 ir tāds optimāls skaits, ne par maz un ne tik daudz, lai nespētu tikt galā :D

Nāku no divu bērnu ģimenes, man ir desmit gadus jaunāka māsa. Sākumā, protams, biju pret to, jo zināju, ka uzmanība netiks vērsta tikai man, bet paaugoties sapratu, ka nekad negribētu būt viens bērns ģimenē. Mīlu savu māšeli no visas sirds.
Pati gribētu vairāk kā vienu bērnu, visticamāk, ka 2. :)

Es esmu vienīgais bērns saviem vecākiem, bet pati bērnus negribu, vismaz pagaidām. Kādreiz nākotnē varu sev iedomāties, bet vienu vai divus, ne vairāk.

es biju viena, npatika, sev vēlos lielu ģimeni, vismaz 3 bērnus, 4i būtu ideāli :)

Vienmēr ir paticis augt lielā ģimenē :) Man ir 3 brāļi un 2 māsas, esmu vecākā. Man bija jāauklē viņi, protams, BET es to vienmēr darīju ar prieku, neuzskatīju, ka tādējādi pazaudēju savu bērnību vai pāragri pieaugu. Un es to darīju katru dienu, īpaši ar jaunāko.
Pašai ir meitiņa, pagaidām gribu tikai vēl vienu. Bet tas tāpēc, ka, man liekas, ka ar vairāk bērniem netiktu galā, jo visiem vajag uzmanību un es nezinu vai es spētu to godīgi sadalīt vairāk kā ar 2. Manai mammai lieliski sanāca, bail, ka ar mani tā varētu nebūt. Laiks rādīs kā būs :)

Nāku no četru bērnu ģimenes. Nevēlos nevienu bērnu.

Esmu no astoņu bērnu ģimenes, pašai ir dvīņu čaļi un kādu laiku kaut kur, kaut kas klusiņām čukst, ka varētu ieviest māsiņu (vai brālīti :D), bet tas man tā viļņveidīgi uznāk un pāriet :D. Gan jau ķersimies klāt arī šim projektam :).

Vai tas, cik bērni bijuši jums ģimenē, respektīvi, brāļi un māsas, vai tas ir ietekmējis to, cik bērnus vēlaties pašas?

Esmu vienīgais bērns ģimenē, bet tas neko nav ietekmējis, jo man bērnībā bija labi un forši gan vienītī, gan tad, kad pavadīju laiku kopā ar brālēniem (kas arī sanāca diezgan regulāri), līdz ar to neliekas, ka kāds no variantiem būtu labāks. :-)

Man ir nedaudz vecāka māsa, kā bērnībā tā arī tagad mūsu attiecības ir briesmīgas, ilgāk par 2 h nevaram uzturēties vienā telpā, tas laikam tik ļoti atšķirīgo un spilgto raksturu dēļ.
Pati vēlētos trīs bērnus, 2 zēnus n vienu dāmu, jo visu mūžu pati nesmu gribējusi brāli. Esmu 22 gadus veca un gatava jau tagad radīt pēcnācējus, bet vēl neesmu īsti pārliecināta vai īstais cilvēks blakus, tapēc nesteidzamies, un laiku veltam tikai viens otram

Mēs esam 2. Brālis un es - māsa. Vienmēr tā ir bijis labi. Dzīvē sanācis tā, ka savos 25+ gados esmu tikusi arī pie māsas manā vecumā. Un ļoti labi, ka tā.
Ja kādreiz kādam biju teikusi, ka man pietiktu ar 1 bērnu... tad tagad es zinu, ka ar vienu bērnu man nepietiks. 2. 3. Kas zina, bet ne viens.
Redzot, kas no mums dieviem sanāk - gribas vēl atkārtojumu. (l)

Esam tris berni vecakiem.
Pati gribetu vismaz vienu un tad jau talak "skatitos" ka dzive iegrozaas.

Esmu vienīgais bērns un ļoti labi jutos/ jūtos. Nekad nav bijusi vēlme pēc brāļiem, māsām. Ļoti labi jutos un joprojām jūtos savā kompānijā, pati ar sevi.
Bērnus gribētu vienu vai divus, bet to jau nevar paredzēt, kā būs lemts.

Esmu no trīs bērnu ģimenes. Ar māsu maza gadu starpība, bērnībā un arī pusaudžu gados ļoti kāvāmies, strīdējāmies, mums bija un vēl joprojām ir ļoti atšķirīgi uzskati par dzīvi. Bieži jutu, ka viņa ir greizsirdīga, ka es tik ātri ienācu ģimenē. Brālis piedzima jau kad bijām skolnieces, un ar viņu bija interesanti, katra atradām savu pieeju viņam, un kopā bija daudz lietu ko darīt, tajā skaitā arī pieskatīšanu neuzskatīju par apgrūtinājumu, tieši patika. Protams, ne no vecākiem, bet tieši radiem bija jūtams uzmanības trūkums (zināma ignorance), jo māsa kā pirmdzimtais bērns un brālis kā pastarītis, es tur tā pa vidu vazājos :-D Un es nekādā veidā nejutu greizsirdību pret māsu vai brāli, tas vienkārši bija fakts.
Pašlaik ir viens skolnieks un viens procesā. Man patīk, ka viens bērns ir jau saprātīgā vecumā un viņam par gaidāmo var visu paskaidrot un viņš saprot, kā arī viņš neizjutīs tik lielu greizsirdību (kā tas būtu, ja būtu krietni mazāks), jo ir jau savas lietas un štelles ko darīt kopā ar saviem vienaudžiem.
Pati neplānoju vienu bērnu pēc otra un man arī diezko nepatīk, ka citi tā dara, bet tas, protams, nav mans lēmums. Vairāki cilvēki ir teikuši, ka vajadzēja ar otru pagaidīt, nevis steigties.

Esmu vecākā no 3 bērniem. Ar brāļiem ir lieliskas attiecības. Ar jaunāko gan mazāka darīšana bija bērnībā, jo viņš ir 7 gadus jaunāks. Ar vidējo bijām kopā diendienā bērnībā. Man patīk, ka ir vairāki bērni ģimenē. Pašai ir viena meita,bet gribētu kādus 3 bērnus.Diemžēl neesmu pārliecināta, ka tas būs iespējams, bet nu laiks rādīs.

Biju vienīgais bērns, vienmēr ar baltu skaudību skatījos uz draudzenēm, kurām vecāki brāļi, šķita tik jauki! (s)
Pašai ir divas meitas, cerams, ka pēc kādiem 5 gadiem vēl kāds piebiedrosies. :-)

Par iemesliem - negribu kārtējo kašķu diskusiju uz 100 lapām. Pamatot varu, bet privāti.

Daenerys1, būtu noderīgi, uzraksti pm. :-)

Man jautājums sniegputenim, kādēļ tu savu bērniņu sauc,par sīci,nav nekas protams rupjš,bet skan tā itkā tev kāds būtu uzspiedies to bērnu:-) un pēc komentāriem saprotu,ka plāno vēl,bet vai būs prāta darbs,ja jau pirmo bērnu šķiet nemīli,tad kāda jēga otru taisīt? ;-)