Aizvien vairāk saprotu, ka esmu tikai un vienīgi kaķu cilvēks. Tās ir šausmas ar suni. Nē, man vispār ļoti patīk mūsu suns, bet man tā dresūra nav saprotama. Kaķi visu mācās ļoti intuitīvi, cik man ir bijuši kaķi, gan pašai dzīvoklī, gan laukos - nekad nav bijušas problēmas ar WC kastītes apmeklēšanu, drīkst/nedrīkst lietām. Ar suni ir tīrais negals. Pašlaik mums notiek "podiņmācība", un viņu nekādīgi nevar iemācīt. Tāpat visi šie "nedrīkst!" - man jebkuram kaķim ir ātrāk pielecis, šo suni sabar, a viņam viss vienalga. Biju ārā pastaigāties, sajutos kā neliete - lai viņu iemācītu iet saitītē, jāpiemēro kaut kādas bez maz vai armijas metodes. Goda vārds, ar hiperaktīvu un apjukušu kaķi saitītē staigāt ir vieglāk!! Tas suns visu laiku, raujas, danco, smilkst, grib izrauties, es mācu, kā jāiet, tas spītīgi neklausu. A man žēl viņu tā dresēt armijas stilā, kas es, necilvēks kāds?