Elizabete., domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no audzināšanas ģimenē. Ja vecāki visu laiku borē, ka meitenēm labi jāgatavo ēst un jātamborē, un jāmīl bērni, tad tā tas arī ir. Nekad neaizmirsīšu audzināšanas stundu kādā 7.klasē, kad klases audzinātājas dēls bija iestājies RTU telekomunikācijās un viņa mums stāstīja, ka redz šī ir tā profesija, kas nav domāta "meiteņu prātiem", viņa pati nenoniecinot meiteņu prātus, bet nu esot vīriešu profesijas, kuras vīrieši saprot labāk un tā. Studijas tas puisis nepabeidza, mēģināja studēt vēl šo un to, nepabeidza augstāko, tagad laikam strādā par pasākumu vadītāju vai ko tādu. Bet manas klasesbiedrenes daudzas izvēlējās studēt inženierzinātnes un vairākas no viņām tagad veiksmīgi strādā savā profesijā.
-
Man bērnībā ļāva izmēģināt visu, mamma teica, lai izvēlos kādu vien vēlos profesiju, galvenais, ka patīk. Gribēju mācīties braukt ar mašīnu, mammas brālis mācīja, gribēju mācīties gatavot ēst, ģimenes sievietes mācīja, gribēju izšūt, mamma iemācīja 6 gadu vecumā, gribēju iemēģināt roku koka svečturu virpošanā, vectēvs mācīja. Gribēju šaudīties ar gaiseni, vectēvs nopirka lodītes un iemācīja drošības pamatprincipus. Varbūt tāpēc mani neviens darba tirgū nediskriminē, jo esmu droša, pārliecināta par sevi. Ja patiktu metināt, nevaru iztēloties, ka kāds man to varētu liegt. Varu augstpapēdenēs ieiet riepu veikalā un pati izvēlēties sev ziemas riepas.