Latvijā joprojām bieži apkalpošana ir zem katras kritikas. Ne vienmēr un ne visur, man gadās arī ideāla apkalpošana (vienmēr atstāju dzeramnaudu, pasaku paldies). Diemžēl līdz Rietumeiropas līmenim Latvijā joprojām tālu, kopumā ir tāds postpadomju līmenis a la ''man viss riebjas, maz maksā, tāpēc būšu rupja''.
Visvairāk mani (ne labā nozīmē) fascinē attieksme, kad ar savu īru draugu Rīgā aizeju uz bāru vai restorānu.. Kādos 90% gadījumu apkalpošana ir pilnīga katastrofa, izturās nelaipni, velta naidīgus skatienus, super lēni apkalpo, bubina kaut ko. Savukārt individuāli, ar ģimeni, ar draudzenēm (arī nelatviešu izcelsmes) man Rīgā viss bijis ok. Abi vienmēr par šo šausminamies un brīnāmies.
Un vispār sliktai apkalpošanai NAV attaisnojuma. Pārdevējas un oficiantes izturās tā, it kā viņām būtu sliktākais un zemāk apmaksātais darbs pasaulē.. Savukārt ir cilvēki, kuri strādā par sanitāriem, ātrajā palīdzībā, par konvojiem policijā (regulāri riskē inficēties ar HIV slimo noziedznieku adatām utt.). Domājat, ka viņiem foršs darbs, maksā vairāk? Bet tādu uzpūtīgu, pretīgu attieksmi redzu tieši pārdevēju un oficianšu vidū. Dažām tiešām būtu zāles jādzer, tāda uzvedība nav normāla.