Kad grūti izšķirties..

TRY-intereses peec-jus dzivojat kopaa? Vai nakamajaa dienaa nesekoja izrunāšanās, mantu vaaksana utt? :P
Agnesee-juutu , ka man būs ļoooooti līdzīgi i pa suni, i draugiem un gjimeni..:-|

Emely
Nestiep gumiju - viņš noteikti jūt to visu un nav laimīgs. Labāk šausmīgas beigas, nekā nebeidzamas šausmas!

Emely, mums nedaudz savādāk - sakašķējamies - esmu gatava jau dzīvot bez un mest visam mieru, vairākas dienas netiekamies, bet tad atkal sanāk saskrieties, ieraugot sirsniņa atkūst, jo nekur nav tik labi, kā viņa rokās. Kopā ir labi, esam šito izrunājuši no visām pusēm, abi vienojušies, ka esam vientuļi cilvēki (no viņa puses gan ir mīlestība) un labāk ir kopā :-D
Kaitina atsevišķas lietas, par ko arī kašķējamies, bet reāla doma par šķiršanos tikai strīdu brīžos. Privāti varbūt varu varētu pastāstīt kas un kā, bet bez otra cilvēka blakus ieslīgšu depresijā (apmeklēju arī speciālistu, puslīdz iemeslu izdomājām, bet līdz risinājumam netikām). Iepriekš dzīvoju viena gadiem ar atsevišķiem pārrāvumiem, tā kā nevar teikt, ka nemāku dzīvot viena. Vienkarši ir atsevišķas lietas, kas šobrīd un, cik tālu vien varu sevi iedomāties, to liedz.
Gluži kopā gan nedzīvojam, tikai 5-6 naktis nedēļā ciemojos pie viņa :D
Bet izskatās, ka Tu esi kārtīgi nobriedusi tikai pēdējo spērienu pa dirsu vajag! Tad nu es Tev speru! Ārpus grožiem un ierobežojumiem zāle patiešām ir zaļāka! ;)

Mēs līdz galam vēl nedzīvojām kopā. Daudzas mantas bija pie viņa, bieži arī tur uzturējos, bet bija, tā teikt, backup variants. Ne apzināti, vienkārši tā sanāca apstākļi jau kopš bijām kopā. Mantas nevācu uzreiz, pēc pāris dienām. Bez runāšanas, jo viss jau tajā vakarā bija pateikts, viņa nebija mājās. Nebiju gatava viņu ieraudzīt, jo, lai gan biju brīva, jutos nedaudz kā nodevēja un acīs viņam tiešām negribēju skatīties. Viņš tik ļoti mīlēja, ka man sirds plīsa pušu par to, ka nespēju viņam dot atpakaļ to pašu. Bija pāris reizes, kad viņš pats pie manis skrēja un lūdzās, bet es vairs ne mirkli neapsvēru kopābūšanu. Man viņa bija žēl, un vienmēr viņš paliks man īpašs cilvēks, tāpat kā īpašs bija, kad rāpoja man pie kājām, bet tas būtu nežēlīgi - atkal būt kopā, ja zinu, ka nemīlu.
Draugi mums bija kopīgi.. Un tie mums bija kopīgi pirms sagājām kopā. Tagad ar viņiem pa retam pēc 4 gadiem sanāk sakontaktēties, bet tie vairāk nav mani draugi.
Es arī ļoti baidījos par visām ģimenes lietām, draugu lietām.. It kā jau viss ir tikai starp mums, un nevienam nekas nebūtu jāskaidro, bet kaut kā tomēr sanāk attiecībās iebūvēt arī tuvos cilvēkus. Bet manējie neko daudz nejautāja. Viņa vecākus neesmu satikusi gadiem.
Es tev pateikšu uzreiz, ka tas nenāk viegli, bet, kad jau viss ir pāri pārēm grūti, tie vārdi nāk viegli laukā un tas ir to vērts. Tu padomā, ka tu ne tikai sevi moki, tu arī viņam neļauj būt laimīgam. Man šī doma palīdzēja.

Manā gadījumā viņš juta, ka es slīdu prom, un tie apstākļi vienkārši saslēdzās. Tās attiecības jau bija mirušas, un, jo vairāk viņš centās visu saglābt, jo vairāk es slīdēju prom. Vajadzēja desmitiem reižu tādas "glābšanas", skaidrošanās, kāpēc esmu tāda, kāda esmu, vairākus mēnešus, kad man jau likās fiziski sāpīgi, ka viņš man pieskaras, līdz beidzot tajā vienā reizē es ņēmu un pateicu.
Tikai atceros vienu, ka uz viņa seju es neskatījos, kad runāju. Vispār ilgi neskatījos viņu arī pēc tam, jo vienkārši es apzinos, cik ļoti mani vārdi viņu sāpināja.
Ujj, es vispār varētu laikam referātu par šo uzrakstīt :D

A tās mazās lietas, kas kaitina viņā nav iespējas pieņemt ar visu viņu? Mīlestība tā vienkārši beidzās? :( bet nu Jaa, ja nevelies kopīgu nākotni, tad jau tad visu pasaka Tev priekšā... bet jāsaprot, ka Diezvai bus tads cilvēks, kurā viss būs ideāli.. pirmos pāris gadus varbuut viss ir ideāli, katrs no sevis cenšas dot mazliet vairāk un būt labāks. Taču pēc laika tāpat nāk visādi brīnumi, kas kaitina.. jāizvērtē cik ļoti tas kaitina un vai tiešām tas nav Tavs ego, kurš saka- meklē ko labāku, utt..nu labi, es tikai te filozofēju :) ja patiesi nav mīlestības, tad jau dari kā meitenes saka..

Tu gribi skirties jo nemili vai ari gribi skirties jo tevi nomoka ikdienas rutina? Kautka neparliecinosi izklausas.

Ak, cik pazīstama situācija!
Man ir līdzīga pieredze... Biju attiecībās, viss bija skaisti, bijām kopā apmēram astoņus gadus. Laimīgi, nestrīdējāmies, viss bija forši. Kādu laiku. Pēdējo pusotru man bija ļoti līdzīas sajūtas kā apraksti, man likās, ka tas taču pāries, kā tas var būt, ka nav vairāk kopīgu interešu, ka man tagad viss kaitina, nepatīk ne pieskārieni, ne ēšanas maniere, pat ne tas, kā kafiju krūzē ieliek. Domāju, ka tas man ir kāds pārbaudījums varbūt, ka var ko darīt lietas labā. Bet zemapziņā es sapratu, ka tās ir beigas, paralēli sāku kārtot sev jaunu ikdienu, lai pēc tam nenāk kaut kādas pārdomas - atradu jaunu darbu, hobijus. Nu jā, īsāk sakot tas viss šķiršanās process man paņēma kādu pusotru gadu. Daudz, jā, bet es tad biju pilnīgi pārliecināta, pilnīgi gatava. Man negribējās vairs ne fiziskas, ne morālas attecības, bijām kā brālis ar māsu, man nekas nepatika no viņa piedāvājumiem kaut kur aizbraukt, kaut ko darīt, gribēju vienkārši būt brīva. Pēc tam analizējot domāju, ka tas bija tāpēc, ka bijām iestrēguši kaut kur, mums arī bija tāds modelis, ka dzīvojām kopā par 80-90%, bet ne 100%! Man attiecību sakumposmā gribējās bērnus, ģimeni, bet viņš nebija gatavs, vot man pārgribējās! Neredzēju viņu vairs kā savu vīru un bērnu tēti, likās nepiemērots. It kā liekas, ka tas pusotrs gads bija ilgs šķiršanās laiks, bet es uzskatu, ka viss notiek kā tam bija jānotiek. Pēc tam satiku savu īsto vīrieti, un mums viss notika tik viegli, dabiski un ātri - uz mūsu gada kopābūšanu mums piedzima pirmā meita, drīz arī otrajai būs gadiņš (l)

Ieprieksejas attiecibas lidzigi bija..vienkarsi negribeju to cilveki blakus. Nevareju iedomaties vinu nakotne blakus. Dzivojam kopa, bija stridi. Tapec iespejams vinam vajadzeja just ari, ka tas ir beigas. Tad paradijas iespeja aizbraukt no valsts. Vins bija pret, bet es jutu, ka vajag projam. Tad ari sapratu, ka bez vina jutos labi, vispar nebija nekdas velmes kontakteties. Esot projam ari pateicu, ka attiecibas izbeidzu, jo vienkarsi negribu but kopa. Vinam tas bija kaa pasaules gals, bija ari draudi un histerijas. Es jutos labi. Un loti atri satiku tagadejo puisi-viiru. Protams ieprieksejas domaja,ka pametu vinu cita del, bet taa nebija. Tagad abiem ir labi. Man gimene, kura jutos labi un berns. Vinam diezgan atri pec attiecibu izbeigsanas paradijas draudzene, tagad ar berns jau ir. Kaut ari kliedza, ka vinam vairak nekad nebus attiecibu un dzive bez maz vai beigusies.

Pirms gada izgāju cauri kam līdzīgam. Bet es neticu, ka mīlestība beidzas bez iemesla tikai dēļ rutīnas :)
Manā gadījumā bija viens iemesls, kas pa gadiem ļoti lēnām, bet mīlestību noēda. Otram cilvēkam nebija tāda BET pret mani. Tāpēc arī sanāca, ka negribēja šķirties. Sāpīgākais, ka ilgi dzīvojot kopā vienas dienas laikā grūti tā savākt čemodānus un izbeigt visu vienā dienā. Man bija tik daudz sadzīves, ka sanāca braukāt uz ex mājām reizes 3 ieskaitot liktenīgā strīda nakti kad ar čemodāniņu izvācos :) plus vēl pusgads ar mēģinājumiem atgūt mani. un tad jau tās asaras vairāk bija par otra pārdzīvojumiem. Bet pieredze tāda, ka pat ņemot vērā visu to iemeslu tik sakarīgu vīrieti citādā ziņā atrast nav viegli pēc tam, kaut arī citas attiecības jau bijušas :) tas tev arī jāņem vērā. Bet tāpat vienai dzīvot nekā attiecībās, kur beigusies mīlestība, ir krietni vieglāk, foršāk :)

Šai situācijā tev jābūt egoistei. Tu taču nedzīvosi visu mūžu ar kādu kopā, lai tikai viņu nesāpinātu, bet reizē sāpinot pati sevi ar to, ka nedzīvo, kā gribi? Laimes tur nebūs ne tev, ne viņam.

kā tu zini, varbūt viņš aiz muguras to tik dara, kā gaida, kad kaut kas notiks, lai var no tevis tikt vaļā :D

miss99 noteikti, nee..viņš nav no tiem vīriešu tipiem. Viņš ir gatavs ar mani dzivot lidz muzha beigam, ir ari runaajis, par to ka kadreiz gribetu apprecēt un ģimeni. es tikai kaut kaa veiksmigi no tam sarunaam izvairos :D
bet, jaa.. piekriitu tev Nerea man ir jaabut tai egoistei un briesmonei. es visu laiku galvaa sev uzlieku kaut kaadus "termiņus"..nu pilnigi nevajadzīgus. Laikam veel sevi tam procesam sagatavoju.

Emely, pielikšu arī savu artavu - ja vēlies saraut šīs attiecības, beidz sevi (un arī puisi, cita starpā) spīdzināt, un dodies tālēs zilajās. :)
Kas par to, ka šķiršanās brīdī puisim būs šoka terapija - tā ir parasta reakcija, ja kaut kas pierasts dodas prom no dzīves, protams, gribas to paturēt, jo bail, kas būs, ja tā pierastā vairs nebūs. ;) Ļaudīm ir bail nelaist prom veco. :) Bet jaunais (un tas labākais) atnāk tikai tad, kad tam ir atbrīvota vieta. ;)

:D
ir bail nelaist prom -> ir bail palaist prom
:-P :)

Pirms 3 gadiem biju tādā pašā situācijā, bet nedzīvojām kopā. Es aptuveni gadu zināju, ka nemīlu, bet bija tāpat tuvs un mīļš kā draugs. Saņēmos un izdarīju. Pagāja gads līdz viņš vairs necentās mani meklēt un tagad viņam ir draudzene un bērniņš, ko viņš sen jau gribēja

Tā ka vēlu veiksmi! Tev viss izdosies :)))

Tas noteikti jaizdara pēc iespējas ātrāk, bet pirmo pus gadu noteikti būs interesanti...

saku pec pieredzes ja jūti, ka šķirties gribi šķiries, nav ko pazaudet gadus tomer gadi iet atri uz priekšu :)
Es ar patraucu attiecibas, kur jutos nospiesta un zini ir daudz daudz labak tad labak vienai neka ar cilveku kuru nemili :)

Jo ilgāk velc attiecības, kurās otrs jūtas laimīgs, bet Tu neredzi nākotni, jo lielāks liekulis Tu esi...
Nekad neiesaku tev otram to pateijt sejā vai pašai ko tādu dzirdēt, ka gadu jau esi nelaimīga ar viņu...
Vienkārši paņem brīvdienu vai ko tādu, kad viņa nav sakravā mantas ātri un aizvāc visu prom... Sagaidi pasaki sejā, ka neredzi nākotni attiecībās... nepasakot, neko pārāk sagraujošu un ej prom....
Vismaz neesi krāpusi...