Kā nejusties vientuļi?

@Haily jā, iespējams tā arī darīšu. Tieši un konkrēti jautāšu

Es esmu tas nejaukais draugs, kas nereti atsaka. Jo man nepatīk tikties bieži, man patīk, ja tiešām ir kaut kas, par ko parunāt, un, tā kā mana dzīve nav tik baismīgi aizraujoša, ka būtu ko stāstīt katru dienu, tiekos ar draudzenēm, draugiem reizi pāris mēnešos. Un tad tās tik ir satikšanās! Un šādā veidā mans draugu loks nav liels, bet tie cilvēki ir tiešām zelts.
Ir, protams, tā, ka gribās iziet ārā ar kādu papļāpāt, un nevienam nav laika - darbi, citi plāni.. Bet tas taču ir ok, jo tas jau nenozīmē, ka šiem cilvēkiem esi mazsvarīga, vienkārši viņiem tajā brīdī ir citas lietas darāmas. Es neuzskatu sevi par pasaules nabu, un, ka tagad draugiem jāatceļ jau esoši plāni, lai ar mani kaut kur dotos. Bet kaut kā tā sanāk, ka tie cilvēki paši pēc tam kaut ko piedāvā citā dienā. Ja tev tikai atsaka un atsaka, un neaicina jau ilgstoši, un tu par to jūties slikti, tad varbūt tiešām cilvēkiem negribas ar tevi nekur iet.
Nezinu, varbūt tu viņiem pārāk bieži jautā, sauc kaut kur, esi pārāk komunikabla?

Jo man nepatīk tikties bieži, man patīk, ja tiešām ir kaut kas, par ko parunāt, un, tā kā mana dzīve nav tik baismīgi aizraujoša, ka būtu ko stāstīt katru dienu, tiekos ar draudzenēm, draugiem reizi pāris mēnešos.

man tieši nepatīk tās reizi 3 mēnešos / reizi pusgadā tikšanās, kas, pa lielam, ir kafijošana ar pēdējā laika svarīgāko notikumu izklāstu.
tāpēc man ir draugi, lai ar viņiem kopā kaut ko piedzīvotu un pārdzīvotu, nevis, lai ik pa laikam kādam atstāstītu kas jauns. reāli atbirst tādi draugi- ne man interesē, kas notiek ar cilvēkiem, kas mēnesī nevar atrast man 1 vakaru, ne arī stāstīt par saviem piedzīvojumiem.

Es nespeciāli atstāju 3 draudzenes pagājušajā gadā...sāpes, vilšanās, bet ja komunikāciju un iziešanu ielās uztur viena puse, tad sapratu, ka ja nav tad nav! Arī viņām ir mans tālrunis....
Haily tur es Tev piekrītu, vīrieši iet un nāk, bet nedrīkst atstāt draugus novārtā.....Laiku var vienmēr atrast draugiem, tikai gribēt vajag!!!
odevka izbaudi laiku ar sevi, iemācies to un pieņem! Sākumā ir grūti, taču pareizie cilvēki noteikti nāks Tavā dzīve. Pavasarī notiek brīnumjaukas lietas:-)(l)

Hmm, TalisQualis, interesanti, ka katram ir tik dažādi uzskati! :)
Man tās tikšanās reizes nebūt nav sēdēšana pie kafijas krūzes un runāšanās (kaut arī - dažreiz tas ir forši), tie ir kopīgi piedzīvojumi, kuros dodamies. Vienmēr kaut kur ejam, kaut ko baudām un pēc tādām tikšanām ir tik patīkams siltums sirdī. Tādus ikdienas priekus man patīk izdzīvot vienai, draugi man ir, jo vienkārši sirds pati ir atradusi sev līdzīgas, un šķiet, ka tie cilvēki vienmēr un visur ir blakus. Nezinu, laikam jau atkarīgs no cilvēkiem, mēs vienmēr ļoti daudz runājam par saviem mērķiem, uzskatiem, diskutējam.. Bet katram jau savs, man ikdienā patīk būt vienai, es to izbaudu un man ir grūti, ja vienmēr kāds ir blakus, bet dzīvē viena gan es negribu būt, un ir laikam ļoti paveicies, ka draugi, kas man ir, to saprot un arī pieņem mani katrreiz vienādi silti, mīļi un sajūsmu arī pēc 3 mēnešu neredzēšanās. :D

Kaut kā jau samierinos ar šo situāciju. Laikam tiešām jāiemācās laiks pavadīt ar sevi.:-D:-) Un paldies visiem par padomiem !:-)(l)

Caloo

Nuu, vienatnei nav nekādas vainas tik ilgi, kamēr nesajūti, ka ir lietas ko jautrāk darīt vismaz divatā.

Kompānijā jautri tikai ar tādu nosacījumu, ja abi (visi trīs vai četri, vai cik nu vajag) vēlas vienu un to pašu. :) Ja kādam tā ir uzspiesta lieta, tas vairs nav forši. :-P Ja vēlas darīt ko kompānijā, tad meklē kompāniju, kas vēlas to pašu. 8) Un apvainoties par to, ka kāds nevēlas to pašu, ir, maigi sakot, nepieklājīgi. :-P ;)

Es neuzskatu sevi par pasaules nabu, un, ka tagad draugiem jāatceļ jau esoši plāni, lai ar mani kaut kur dotos.

Ja šis bija par mani, jāsaka, ka visai nevajadzīgi un sevi par pasaules nabu neuzskatu. Jā, ir gadījies, ka piedāvā ko citā dienā, bet, ja tad es atsaku, tad esmu nejaukā draudzene, kura, redz, nevar izbrīvēt laiku.
Kā jau te minēja Haily:

kā uzrodas otrā pusīte, tā draudzenes tiek pastumtas malā un aizmirstas. Es nekad tā neesmu darījusi, jo mani draugi ir mans zelts.

Esmu piedzīvojusi šo. Un, godīgi sakot, šausmīgi kaitina. It īpaši brīdī, kad nokrīt rozā brilles, uzrodas pirmās attiecību problēmas un tad pēc pusgadu ilgas klusēšanas pēkšņi atceras par draudzeni, kurai jāskrien, jātur roka un "jābūt labai draudzenei" (t) Pati tā neesmu darījusi, ja uzturu kontaktu, tad pastāvīgi, nevis tad, ka vajag. Kas tad tā par draudzību?

nerātnā

Un apvainoties par to, ka kāds nevēlas to pašu, ir, maigi sakot, nepieklājīgi. :-P;-)

Šeit īsti nav stāsts par to. Ja Tev ir draudzenes ar kurām visu laiku bija kopīgas nodarbes, bet tagad pēkšņi Tevi arvien biežāk atšuj, tad šādu apvainošanos var saprast. :)
Bet īsti neko darīt jau nevar. Intereses, vajadzības un prioritātes mainās un ir lieliski, ja ar draugiem maināties kopīgā virzienā. Ja nē, tad atliek meklēt jaunus draugus nu un pēdējais variants jau ir sadzīvot ar vientulību. :)

Minci, tas pavisam noteikti vispār nebija domāts ne par Tevi, nedz arī kādu citu! :)
Tikai pārspīlēti izteikta mana sapratne par to, ka ne visiem vienmēr būs laiks tikties ar mani un ka tas ir pavisam normāli.

Es gan kaut kā nevaru iedomāties , ka ietu viena uz teātri vai kino. Vispār man patīk būt arī vienai, vai divatā ar vīru un nevajag man draugus visu laiku apkārt, bet nu vienītī iet uz teātri es tomēr negribētu :D

Try, tad atvaino ;) Vakar oma bija tālēs zilajās (un nē, ne jau mana vecmāmiņa :D ) Foršu tev šo saulaino un pavasarīgo dienu! :)

Es gan kaut kā nevaru iedomāties , ka ietu viena uz teātri vai kino. Vispār man patīk būt arī vienai, vai divatā ar vīru un nevajag man draugus visu laiku apkārt, bet nu vienītī iet uz teātri es tomēr negribētu

Kāpēc gan ne? Viena eju gan uz kino, gan restorāniem, teātri, izstādēm, pat esmu braukusi ceļojumā viena... tam visam lielākais pluss ir tas, ka rēķināties vajag tikai ar sevi. Neviens neuzmet, nekavē un neīd pie auss. Tas arī nenozīmē, ka nekad nesatiekos ar draugiem, bet ja neviens nevēlas ar mani iet, tad eju viena un par to nestresoju.

Es arī laikam īsti nevaru iedomāties ejot viena uz teātriem, koncertiem, ceļojumiem u.t.t. Ja nebūtu otrās pusītes, tad noteikti vienmēr par savu ceļa biedru izvēlētos mammu vai draudzenes. Man gan nav nekad gadījies tā, ka nevar neviens un esmu pavisam viena.

Man ir plašs sociālais loks un ja gribētu, tad nebūtu nekad viena.
BET... man ļooti patīk doties uz kino vienai :) tā ir antistresa terapija man :) uz teātra izrādēm arī pāris reizes būts vienai. Bet tas sanāk nepārāk bieži un tam protams, vajag to noskaņojumu, ka gribas tieši to vienatnes atpūtu.

Atrodi kādu nodarbi. Apmeklē kādas nodarbības, atkarībā, kas tev patīk. Man atnākot uz Rīgu arī bija vientuļi, jo šeit mazs paziņu loks. tagad atradu foršu darbu un paralēli skolai sanāk, ka esmu prom no mājām visu dienu. Lai arī dzīvoju viena, nu nekādi nevaru justies vientuļi, ja esmu sabiedrībā no rīta līdz pat vakaram