Autore teiktai izklausās pēc sava veida jaunības maksimālisma, naivuma. Varbūt tagad teorijā viņai bērni patīk, varbūt pat ir pieskatījusi citu bērnus uz kādu laiciņu, bet savi bērni ir absolūti cita lieta. Tas ir tāpat ar tām, kam nepatīk citu bērni un tas ir vienīgais iemesls - tad arī bailes ir tikai prātā izdomāta ilūzija par realitāti, ko indivīds nepārzina. Ir sievietes, kas saka, ka nevēlas būt par mammām, par tādām kļūst un ir labākās mammas saviem bērniem, un diemžēl ir arī pretējais - sievietes, kas ir safantazējušas sapņu pilis ap bērnu un, kad tāds reāli uzrodas, nespēj būt labas mammas.
...
Jabkurā gadījumā, ja saka, ka bērnus negrib, tad labāk šķirties. varbūt ir labāk padzīvot vienai, iepazīt sevi, nevis veltīt sevi cilvēkam, kam ir citādāki plāni dzīvei, nekā tev. Galu galā, lai tu būtu laimīga, vīrietis tev nav vajadzīgs. Esot viena tu vairāk sāksi izprast pati sevi, iespējams, ka šī pārliecība par bērniem pastiprināsies, tad tu varēsi to nostādīt kā mērķi, uz ko iet, un partneri izvēlēties attiecīgi. Bet var notikt arī pretējais - tu sapratīsi, ka tavas vēlmes iz mainījušās.