Draugs negrib bērnu.

apņemties uzturēt un ar visu nodrošināt papildus sev vēl vismaz divus cilvēkus. Un ne jau uz gadu vai pieciem

Ir vīrieši, kas par ģimeni sāk domāt tad, ka viņiem... teiksim tā, jau ilgtermiņā katru mēnesi paliek pāri summa, kura akurāt atbilst šai vairāku cilvēku uzturēšanai.

Nu es domāju, ka, ja tu būtu kārtīgi pārrunājusi ar puisi attiecības un ko no tām vēlies pašā sākumā, šī problēma tev būtu atkritusi pašai par sevi. Bet ir jau labi nodrošināt sevi katram gadījumam.

Kāpēc piemin darbu, izglītību, naudu, kāzas? No darba ir atkarīgs maternitātes pabalsts. Bet, protams, var arī saņemt valsts minimālo palīdzību, ja tā vēlas. No izglītības lielākoties atkarīgs, kādu darbu iegūsi, turklāt tas cilvēku attīsta kā personību. Protams, var mācīties ar bērnu, bet tas nebūs viegli un savā ziņā ierobežo, piemēram, kas bērnu auklēs, kamēr mamma lekcijās? Vecmamma? Kāpēc jātaisa bērnus, ja esi jau pirms tam paredzējusi tos novelt uz savu māti? It īpaši, ja meitenei 20 gadi, viņas mamma noteikti pati vēl ir samērā jauna un strādā, un dzīvo savu dzīvi. No naudas ir atkarīga ģimenes labklājība. Var notikt arī visādi, piemēram, vīrietis aiziet, ko tad? Dzīvosi uz mazajiem pabalstiem, iesi pie vecākiem, sitīsies pa dzīvi kā pa nātrēm? Nevar par visu padomāt un visu saplānot, bet kaut kādas fundamentālas lietas var, par tām tomēr būtu jāparūpējas pirms radīt bērnu. No tā, manuprāt, arī atšķiras tīnis no pieauguša cilvēka, ka pieaudzis cilvēks tomēr padomā par visādiem variantiem A, B, C,.. pirms pieņem nopietnus lēmumus.
.
Kāzas, nu tas ir principa jautājums konkrēti man.

Autorei
Tev ir tikai 20 gadi! Kur tev steigties? Priekš kam? Ko baidies nokavēt?
Bērnu uztaisīt nav liela problēma (ja vien ar veselību viss kārtībā). Bet pirms to darīt ir 100x jāizsver, kas notiks negatīvākā scenārija rezultātā. Vai spēsi viena pati bērnu uzturēt? Un šeit neiet runa tikai par finansiālo pusi, bet arī par psiholoģisko un emocionālo pusi. Vai esi par savu partneri kaut vai par 80% pārliecināta, ka būsiet kopā ilgi un laimīgi? Jūs kopā esat tikai 2 gadus. Tas patiesībā ir ļoti, ļoti maz tik atbildīgam lēmumam par kopīgiem bērniem.
Es tavā vietā domu par bērniem atmestu uz kādiem gadiem 5. Izglītojies, baudi dzīvi, ceļo, veido karjeru. Būs bērns, un visticamāk, tev visam šim vairs nebūs ne laika, ne naudas, ne enerģijas. Dzīvo priekš sevis! Priekš vīrieša un bērniem vēl būs laiks padzīvot.

v35

Ir vīrieši, kas par ģimeni sāk domāt tad, ka viņiem... teiksim tā, jau ilgtermiņā katru mēnesi paliek pāri summa, kura akurāt atbilst šai vairāku cilvēku uzturēšanai.

Skaidrs, par ģimeni var domāt tikai izredzētā sabiedrības daļa, bet viss pārējais vidusslānis, kuriem uz diviem cilvēkiem kopā sanāktu gan dzīvot, gan par bērnu parūpēties, to vnk nav pelnījuši un ir lūzeri. :D
Labi, varam palikt katrs pie savām domām. :)

par ģimeni var domāt tikai izredzētā sabiedrības daļa

Ne, protams. Bet savu izvēli par pacenšanos piederēt tai vai citai sabiedrības daļai gan būtu vērts apdomāt. Un realizēt.

Caloo, Tu jau pietiekami sen esi, ģeniālā un bagātā v35 nostāju jau vajadzēja sen saprast. :-D:-D

Un tagad iedomāsimies Tev ir 20 gadi un tavai mammai ar tēti jau pāri 60? Kur paliek sagaidīt vēl mazbērnus.
Te no mucas nav jālien ārā, lai saprastu, ka negribētu, lai pašam tā būtu.
Un ja tev jau ir pāri 40, tad tieši tā, var sākties otrā jaunība bez negulētām naktīm un pamperu mainīšanas.
Nedaudz smieklīgi kā te dažas aizsvīlās :-D

Tev ir 20 gadi un tavai mammai ar tēti jau pāri 60

Kas tur īpašs? Man tieši tā bija. Un es neesmu jaunākais bērns ģimenē, ja kas.

Atvainojos, nekonkrēti izteicos, izglītība man ir (izvēlējos 2 gadu kursu), arī darbs man tagad saistīts ar bērniem. Dzīves vieta nodrošināta, jo, tā kā esam ļoti saliedēta ģimene, tad vienmēr sniegs atbalstu pat, ja attiecības neizdotos un mamma ļoti atbalsta manu vēlmi, jo redz, cik ļoti es to vēlos. Ar draugu esam par to runājuši, viņš saka, ka esmu pirmā sieviete, ar kuru sāk domāt par bērniem, bet problēma jau tajā, ka es negribu uzspiest un es bērnus jau vēlos, nevis tikai par to vēl domāju, kā "kaut kad nākotnē".

Piekritīšu, ka vecums vien nerada vēlmi par bērnu. Vīrietis ir daudz reiz praktiskāk domājošs nekā sieviete, viņš vairāk domās par to vai ir stabila dzīvesvieta, stabili ienākumi, blakus sieviete, kura varēs parūpēties par bērnu utt. Nezinu gan kāda Tu pati esi kā cilvēks, bet iespējams, ka viņš šobrīd saka bērnam nē, jo neredz to, ka Tu esi tam nobriedusi. Ar lielu patiku pret bērniem vien nepietiks, lai veidotu ģimeni. Vai viņš Tevi redz kā savu sievu blakus? 2 gadi draudzības nav nekas tāds, kas liktu obligāti domāt par bērnu. Vai esat pārrunājuši nākotnes plānus? Vai viņš redz Tevi sev blakus arī pēc 10 gadiem?
Un kamēr Tavs mērķis bija tikties ar vecākiem vīriešiem, lai veidotu ātri ģimeni, varbūt viņa mērķis bija tikties ar jaunām meitenēm, lai neveidotu ģimeni...

+++Piekritu sim.
Izlasot to, ko autore uzrakstija, nedaudz sasmejos par to ,ka vina speciali mekle vecakus viriesus, lai varetu steidzami dzemdet sikos:-D(t)
To steigsanos es nevaru saprast, bet, lai jau katrs rikojas, ka velas!

Everythingisfine, man tagad ir 24, manam tētim 63. Strādā uz sevi, ir hobijs, nav nekāds "babuļa ar opi" variants. Neko briesmīgu tur neredzu.

Ja es varētu izvēlēties, man būtu pilnīgi vienalga, cik maniem vecākiem gadu. Tas, ka vecāki ir gados jauni, negarantē ne labāku saprašanos, ne skaistāku nākotni.
Manām omēm bija jau praktiski 70, kad es piedzimu, tieši tāda vecuma sievietes es arī iedomājos kā omes, nevis jaunu, koptu sievieti 40 gadu vecumā. Jēziņ, ja 40 vēl var dzimt bērni, tad jau daba zina, ko dara, vai ne?

Nu man draudzenei arī ir 25, vecākiem 65 un 70, ok, nebija pirmais un gan jau arī ne plānots, bet mamma atraktīva un forša.

Fairy,
spriežot pēc apraksta, izklausās, ka esi auklīte (vai kādi tur vēl amati ir) bērnudārzā. Vai kaut kas tamlīdzīgs, kas nebūtu nekāds sapņu darbs un izaugsmes beigas.
Varbūt ir vērts sākt dejot, apmeklēt kādus kursus vai nodarboties ar ko citu ārpus darba, attīstīt sevi, lai visa tava dzīve nav vēlme pēc bērniem.
Draugu nepiespied gribēt bērnus, citādi tiešām paliksi viena ar to bērnu.

Patstāvīgā dzīvesvieta ir? Augstākā izglītība ir? Darbs ir? Kāds būs maternitātes pabalsts? Nauda ir? Ko darīsi, ja paliksi bez vīrieša? Vispār esat apprecējušies? Vai tev šķiet normāli domāt par bērnu bez izglītības, bez darba, bez uzkrājumiem, bez precībām?

HAHA...vienmēr smejos par šitādiem cilvekiem. Kāda tev starpība? Ja no tava maka naudu nevelk laukā tad kāda tev daļa gar to visu? Bet cilvēkiem jau patīk savus dzīves uzskatus un standartu uzspiest citiem vai kladzināt ka tas vienīgais pareizais.
Man 22 gadi, vidējā izglītība un 4 mēnešus vecs bērns. Varbūt daudziem no malas liekas ka esmu jauna muļķe kas tik uz vīra kakla sēž. Bet nu ir man gan darbs, dzīvesvieta un ienākumi lielāki kā dažam labam ar diplomu :)
Tas ko esmu sasniegusi un gribu sasniegt ir tikai mana darīšana, bērns man nekādigi netraucē, bet citiem protams jāšokējas...kā tu tā pat augstskolu nepabeidzi.

Nu tad ļoti labi, ka visām vecāki, kas ir gados, ir ar stipru veselību un var nodzīvot līdz pat 100 gadiem.

Nu neviens nedzīvo mūžīgi anyways. Citi zaudē vecākus, kam ir tikai 40 gadi un mazāk (t) Es neuzskatu, ka pirmais 40 gados ir ok, bet nedomāju, ka uzreiz ir vecas omes

Peekaboo, forumu lasu sen, atceros šī gada ziemas diskusiju, kur tu dalījies, kā tavs draugs vecgada vakaru vēlas pavadīt ar draugiem, un tevi ar bērnu atstāt vienus, tāpāt teici, ka bieži tusē bez jums. Tobrīd tas bija viens no brīžiem, kad nodomāju - jā, tā tas notiek, kad bērniem (cilvēkiem bērnu prātā) dzimst bērni.

Nu tad ļoti labi, ka visām vecāki, kas ir gados, ir ar stipru veselību un var nodzīvot līdz pat 100 gadiem.

Nu bet kāda starpība. Vecāki Tevi aizveda uz pamatskolas pirmo klasi. Ko Tu vēl gribi - lai Tavā vietā iestājas augstskolā un lai vēlāk atrod Tev darbu un pielasa Tev otro pusīti? Pašiem vien tas būs jādara.