Ar ko jūs visvairāk lepojaties?

Piekritīšu Neons, tajā brīdī, kad mans bērns ir pasaules klases sportists, jo es viņu 15 gadus 4x nedēļā vadāju uz nodarbībām, un mans vīrs ir prezidents, jo es viņam visos iespējamos veidos palīzēju tur nonākt, tad jā, tas ir pietiekami lielā mērā MANS sasniegums.

Un vispār... man liekas kaut kā normāli lepoties arī ar cita cilvēka sasniegumiem. Galu galā, es šo cilvēku mīlu.

Es tavu saprast to tavu domu. Tev arī ir taisnība savā ziņā... Taču mana ģimene ir kaut kas tāds, ko mēs veidojam visi (iesaistītās personas) kopā. Katrs no mums kaut ko ziedo, iziet uz kompromisiem, plāno u.tml. - kopīgu mērķu sasniegšanai. Tas, ko mēs sasniedzam kā ģimene - tas ir lepošanās vērts. Vienam darīt kaut ko priekš sevis ir apsveicami! Bet pastāv arī komandas darbs, kur ir iesaistīti vairāki cilvēki un katram sava loma, lai visi būtu laimīgi. Galu galā, ja vīrs teiksim izdomās iegūt papildus izglītību - bērniem un man nāksies ieguldīt savu laiku, lai ģimene to spētu pavilkt (tas nozīmēs mazāk pavadīts laiks kopā, iespējams spiedīgāk ar finansēm - mums visiem, man vajadzēs uzņemties vairāk rūpju, kamēr vīrs apmeklēs studijas vai rakstīs kādus studiju darbus utt.). Es lepošos ar vīra sasniegumiem, jo es tajā ieguldīju daļu sevis. Tas būs kopīgs projekts. Viņš nevar pats izlemt, ka tagad pametīs darbu un ies studēt. Viņa lēmumi iespaidos visus mūs un visi mēs tad arī kopā ejam tam cauri.

Tāpēc, ka tie ir cita sasniegumi, nevis Tavējie :D Lai cik tuvs būtu cilvēks, viņš tik un tā ir patstāvīga, unikāla personība, kura lēmumi un raksturs ietekmē arī sasniegumus vai neveiksmes. Vecāku lepošanās vai kaunēšanās par bērniem vispār var iegrūst bērnus dziļā kompleksu bedrē, no kuras grūti izrāpties.
Ok, man laikam traki alternatīvs viedoklis, bet es šo parādību tiešām nesaprotu :)

Bet kāpēc gan nevar lepoties par cita sasniegumiem? Vai tad vecāki nelepojas ar savu bērnu sasniegumiem?... Es lepojos! Un es lepojos arī ar sava vīra sasniegumiem. Galu galā, liela daļa tam visam aizkulisēs ir arī mans nopelns. ;-)

Offtopic, bet es nekad neesmu varējusi saprast tos "lepojos ar vecākiem, lepojos ar brāli" utt. Kā tas vispār darbojas, lepoties ar citu cilvēku, ar cita paveikto?
Man ir lielisks vīrs, es viņu apbrīnoju par daudzām lietām un personības aspektiem, bet kā es varu lepoties ar viņa sasniegumiem vai personību?
Manuprāt, te tiek jaukta apbrīna ar lepošanos, jo tās ir divas dažādas lietas.

Lepojos ar to, ka pārvarēju savas bailes, kautrību un nedrošību, un, sakravājusi vienu vienīgu ceļa somu, devos pilnīgi spontānā ceļojumā ar stopiem pa Eiropu. Vienatnē. Ja nebūtu bijis šis ceļojums, iespējams, nekad nebūtu nonākusi tur, kur esmu tagad un nebūtu izveidojusies par to cilvēku, kāds esmu tagad. :)

Lepojos ar to, ka savam vecumam esmu daudz sasniegusi. Protams, apstāties netaisos.

Es lepojos ar to, ka par spīti visai savai čīkstēšanai un darīšanai caur nevaru nekad neesmu padevusies un tas viss lēnām sāk atmaksāties.:-)

Lepojos ar savu vīru un bērniem - tā ir mana bagātība un laime.

1) ka man ir lieliskas attiecības ar ģimeni un lieliski, labi, īsti draugi.
2) ka vismaz ar vienu vīrieti esmu spējusi sadzīvot vairākus gadus un pēc attiecību iziršanas saglabājām savstarpēju cieņu un spēju par otru domāt labu.
3) ka man ir mašīna un savs dzīvoklis.
4) Ka esmu labs cilvēks un pret citiem pamatā izturos labi.
5) Ar to, ka man ir "divas dzimtās valodas", kas palīdz karjerā un komunikācijā.
6) Ar izglītību.
Visvairāk nelepojos ar to, ka esmu neuzmanīga. ka atguvu veiksmīgi un ilgi apkarotu kaitīgo ieradumu, dzīvesveids pašlaik nav veselīgs kā iepriekš. Ar to, ka ārēji ar stresu labi tieku galā, bet iekšēji ne vienmēr.

Lepojos ar savu otro pusīti, ar to, ka esmu sākusi strādāt ar sevi, daudz mācīties, attīstīt prātu, izglītoties.

Hmmmm, ar daudz ko lepojos! Mācībām, darbu, kādreizējiem sasniegumiem sportā (es ar kādreiz biju vieglatlēts, kā apple_pie) un visu laiku gribas atkal atsākt kārtīgi sportot, bet pagaidām trūkst motivācijas un nostādu darbu kā prioritāti, ne sevi. Bet nu jāpaciešas bišku, vēl kādu pusgadu varbūt, tad varēšu čillot un vairāk sev pievērsties atkal :-) Man liekas, ka tas ir normāli lepoties par katru savu mazo sasniegumu, par savām labajām īpašībām, nodomiem. Vajag biežāk sevi novērtēt :-)

Esmu ļoti, ļoti priecīga, ka, būdama 24 gadus veca, kopā ar draugu nopirkām māju. Un vēl arī prieks, ka man bija tas gribasspēks iekrāt naudiņu (arī tagad turpinu krāt )
.
Tad vēl bišķi lepojos ar to, ka neesmu nometusi malā savu zīmēšanas prieku. Tā kā pāris gadus mācījos mākslas skolā, tad ir prieks, ka esmu spējīga kaut ko smuki uzzīmēt. Vēl lielāks prieks, ka daudzi uzslavē. :D

Lepojos ar brāli.

Priecājos par savu māsu un lepojos, also viña ir mana māsa ( tas gan nav nekādā ziñā mans sasniegums). Pati paklapēju sev pa plecu, kad dzirdu labas atsauksmes par manu darbu no klientiem.

Ar saviem vecākiem.

Lepojos ar saviem sasniegumiem karjerā un katru veiksmīgo projektu. Varētu teikt, ka arī esmu lepna par to, ka atbrīvojos no 20 liekajiem kilogramiem, kas uzkrājās pusaudzu gados, bet mans lielākais sasniegums ir tas, ka esmu laimīga un harmonijā ar sevi, viss pārējais iet roku rokā. :)

57days, Tu noteikti vari lepoties ar savu humora izjūtu! :-)
.
Tas nav nekas dižs, bet priecājos, ka tagad brīvi varu sarunāties angļu valodā.

Lepojos ar to, ka neko nesaprotot no auto un tā vadīšanas pēkšņi pieņēmu lēmumu nolikt tiesības, ļoti smagi strādāju, lai varētu to atļauties un ļoti uzcītīgi mācījos, rezultātā noliku mazāk kā 3 mēnešos.
Augstskolas laikā, lai cik grūti būtu un kādi absurdi šķēršļi stātos ceļā, nenolaidu rokas, paliku budžetā un labi pabeidzu.
Lepojos arī ar to, ka spēju izveidot veselīgas un ilglaicīgas attiecības, kuru laikā esmu tik daudz iemācījusies un kļuvusi par labāku cilvēku.