Spoku stāstiņi

Pašai nesen bija atgadījums (tas arī radīja interesi pēc jauniem kapeņu stāstiņiem :D ), ka no rīta pamostos, istabā vēl krēsla, diezgan patumš, bet istaba pārredzama, paskatos uz durvīm un tur taka tāds stāvs tumš pretī stāv. Man uzreiz bij sega uz galvas, miegs vairs nenāca, protams, pēc brīža bāzu galvu arā no segas apakšas un tur bija tikais druvis atvērtās, galvā bij divejādas domas, vai nu pusmiegā vēl smadzenes nestrādāja un acis nerādīja, vai nu tur tiešām kāds bija (t)(t)
Vēl viens atgadījums labu laiku atpakal, biju ļoti slima (tā, ka pat krūzi ar tēju nebiju spējīga pacelt), guļu gultā, draugs aizbraucis uz darbu, tā nu ik palaikam pamostos un aizmiegu no tā cik slikti, ne pagulēt, ne piecelties, tā nu guļu pusnemaņā, līdz jūtu, tāda sajūta it kā kāds man pārveļās pāri kājām un aizlien aiz muguras un guļ man cieši piespiedies klāt (t), tā kā biju bezspēkā un pat nebij spēka pagriezties (tagad doma par pagriešanos tajā brīdī liekas traka un biedējoša :-D, bet tajā brīdī gribēju pagriezties un paskatīties, kas tur aizlīdis :D), tad nu gulēju un štukoju, ko darīt, jo bij reāli neerti, bij sajūta, ka nu brutāli piespiedies kāds klāt, ka man pat vietas nav...tad atcerējos omes teikto, ko šādos brīžos jādara/jāsaka, tā nu noteicu:" Tu mani spied ( šo ome nelika teikt :D pats iznaca pār lūpām), ja esi labs vari palikt, bet paej nost, ja slikt tev šeit nav vietas, ej prom!" Un tanī brīdī jūtu, kāa kāds raušās nost no manis (bij sajūta, ka trīc visa gulta), un man paliek tiiik viegli atkal un aizmiegu....šajā atgadījumā, kas man likās jocīgi, man ne vienu mirkli nebija bail, tikai nebij ērti, jo bij spiedošā sajūta. Vēlāk pamodos un jutos daudz labāk, pēc tam domāju, varbūt mamma bija atnākusi mani apciemot grūtā brīdī, jo tik slikti man vēl nebija bijis nekad, lai arī cik slima būtu bijusi. Pēc tam pārrunāju šo gadījumu ar vienu meiteni, kura iet baznīcā, viņa gan teicās neticam, ka mamma būtu atnākusi, viņasprāt, mirušie nenāk mūs apciemot, tie, kas atnāk esot sliktie gari/dēmomi...tad gan man bij neomulīgi (t)(t)

Tiešām man vienīgajai spokojas? :-D(t)

ka no rīta pamostos, istabā vēl krēsla, diezgan patumš, bet istaba pārredzama, paskatos uz durvīm un tur taka tāds stāvs tumš pretī stāv. Man uzreiz bij sega uz galvas, miegs vairs nenāca, protams, pēc brīža bāzu galvu arā no segas apakšas un tur bija tikais druvis atvērtās, galvā bij divejādas domas, vai nu pusmiegā vēl smadzenes nestrādāja un acis nerādīja, vai nu tur tiešām kāds bija

Šis atgādina draudzenes stāstīto. Viņa kaut kā regulāri bija sākusi naktīs pamosties. Istaba bija diezgan pārredzama, jo pie loga netālu bija laterna. Un viņa durvīs redzēja tumšu tēlu (vīrieša). Sākumā nobijās, ieslēdza gaismu, un viņš pazuda. Tas tēls vienkārši tur stāvēja, neko nedarīja (tā nebija vienkārši ēna, šis variants atkrīt). Tā bija vairākas naktis, beigās jau viņai bija tā, ka pamostas - atkal viņš tur stāv, un šī jau p*hujiņā vnk aizmieg un viss. :D Pieradumam ir liels spēks :D

nu es nepieradu pie tādām lietām..
saucām mācītāju un centos tikt galā ar savām bailēm, jo tikai tā var tikt galā ar poltergeistu, ja tas kļūst spēcīgāks no cilvēku bailēm.
Naktīs viss kustējās, cilvēka soļi, tv kanāli pārslēdzās paši no sevis, rauj nost segu, žņaudz (tas jau uz beigām bija).
Nebijām vienīgie tajā mājā, kas to piedzīvo. Kaimiņu bērni ar sienām runājās, trauki plīstot un kas tik vēl nenotiek.
Labi, ka tad nedzīvoju viena, bet ar mammu un brāli.
Pat tagad, ja palieku viena pati dzīvoklī, tad labāk, lai paliek naktslampiņa ieslēgta :-D

cits_skats
omg, tas izklausās traki. Tā tak ar sirdi var aiziet, ja kāds naktī pēkšņi norauj segu :D
Man pašai pats jocīgākais laikam ir noticis miegā. Pirms kādiem diviem gadiem bieži piedzīvoju miega paralīzi (vai kā to pareizi nosaukt?). Tas pats par sevi nav nekas patīkams. Vienā tādā reizē, kad it kā pamodos, un nevaru pakustēties, sajutu pieskārienus un kaut kāda balss teica "Griezies uz otru pusi" (nuu, gribēja, lai guļu ar galvu uz to pusi, kur tajā brīdī bija kājas). Tās bija dažas sekundes, un es aizmigu.. No rīta pamodos otrādi guļot :D
Un vēl ir bijis, kad pamostos, atkal jau nevaru pakustēties, un kāds mani velk ārā no gultas.
Pēc tam aizgāju projām no tā dzīvokļa, un ievācās paziņa. Stāstīja, ka gultā dziļi, dziļi kaut kur iekšienē esot atradusi visādas dīvainas lietas (kaulus, u.t.t.). :D

Aequita.s nu nezinu gan... man tā doma par kauliem gultā arī liekās diez gan šķebinoša
:-(

Kāds varbūt ēda vistu kājiņas gultā un kaulus sabaza tur:-D

Kāpēc es lasīju...:-O

cits_skats Nu, man arī bija tāds wtf?!, kad pastāstīja. Tur bija vēl kaut kāda grāmata, svece, laikam spogulis un vēl šis tas... Diezgan biedējoši. :D
Sognare.. :D :D Sabāza, nenojauzdams, ko tas nodarīs :D

spokus redzējis neesmu bet ir bijis, ka dzīvokli nokrīt priekšmeti, kas būtībā stāvēja stabili un viniem tāpat vien nevajadzētu nokrist.

Kad dzīvojām iepriekšējā dzīvesvietā, sāka notikt dīvainas lietas, pēc kā mēs ielādējām telefonā aplikāciju, kura naktī sāk ierakstīt, kad uztver skaņu. No rīta noklausījāmies un sapratām, ka labāk nebūtu ierakstījuši. Bija dzirdamas dažādas skaņas, kuras mēs...vai pat cilvēks, nevarētu izdvest. Kā gārdzoņa, grabeklis, klikšķi, pat nezinu, kā izskaidrot, bet palika tīri neomulīgi.
*******************
Vēl bija atgadījums, ka uzdāvinājām puiša mammai keramikas kaķi, kurš ir identisks viņas kaķim. Keramikas kaķim ir sensors, kurš reaģē uz kustību un tas kaķis sāk ņaudēt. Bet viņas īstais kaķis spēlējas, spēlējas ar to keramisko un sensors vairāk nestrādāja. Izslēdza un nolika sekcijā aiz stikla. Pēc kāda gada, sēdēju tur mājās viena pati un dzirdu dīvainu skaņu. Ieklausos un izklausās pēc ņaudēšanas. Mūsu kaķis man klēpī, bet kaut kur turpina ņaudēt. Izeju no istabas un dzirdu,ka tas nāk no puiša mammas istabas. Istabai durvis ciet (ne uz atslēgas). Ieeju iekšā un ņaud tas keramiskais kaķis...sekcijā...aiz stikla...tukšā istabā...kad sensors nestrādā. Kad iegāju, ieņaudēja kādas 2x un apklusa, tā arī vairāk nav ņaudējis un sensors nestrādā.
*******************
Šis gan nenotika man, bet notika māsīcai. Viņa ar ģimeni ievācās vecā jaunajā mājā. Un sāka notikt dīvainas lietas. Naktī pamostas no tā, ka ir ļoti auksti, un redz pie gultas vecu, bārdainu vīrieti ar kruķiem. No rīta, ēdot brokastis, sāka stāstīt, ko naktī redzējusi un viņas patēvs saka, ka līdzīgs vīrietis viņu esot žņaudzis naktī. Vēlākās dienas nekas gan neesot noticis. Turpināja dzīvot savu dzīvi, iekārtoties mājā. Protams, uzkāpa arī bēniņos. Un, izrādījās, ka tur bija vecas fotogrāfijas, drēbes un kruķi. Un tajās fotogrāfijās bija tas vīrietis, ko viņi tad redzēja. Esot paņēmuši visas tās mantas un sadedzinājuši. It kā pēc tā viss bija ok. Cik tajā stāstā taisnības, nezinu, bet nu tas ir tas, ko man pastāstīja(t)

Mežone
Man pat zosene uzmetās :D

Aequita.s
Man tajos mirkļos ne tikai zosene uzmetās. Man bija reāli bail gulēt un palikt vienai :D Tās pirmās naktis pēc ieraksta noklausīšanās es arī īsti nevarēju pagulēt un dzirdēju, kas naktī darījās. Kad bija skaņa, ka kaut kas istabā klabinās, klakšķinās, čubina papīrus. Un, kad tu zini, ka kaķis tas nav, jo mēs viņu uz nakti istabā nelaižam. Ir bijis, ka dzirdu, ka kāds klusiņām elpo man pie auss. Bet ļoti klusiņām. Bet, jo ilgāk dzīvojām, jo mazāk bail palika un jau bija vienalga :D

Kad ievācāmies tagadējā mājā, mamma vienu reizi bija viena pati mājās un dzirdēja otrajā stāvā skanam soļus. Uzkāpa augšā, iegāja tajā istabā un ieraudzīja, ka stūrī uz krēsla sēž vecs vīrietis. Pacēla galvu, paskatījās uz viņu un izgaisa. Vairāk nav rādījies. Mammai liekas, ka vecais saimnieks atnāca paskatīties, kas tagad būs saimnieks, un bija apmierināts...

Vienu nakti guļu, kāja izbāzta ārā no gultas, jūtu kaut kas kutinā kāju, dusmīga pagriežos saku, beidz mani aiztikt! Skatos neviena nav, nezināju tajā brīdī smieties vai raudāt. Tagad tas liekas tik smieklīgi:-D:-D:-D

Aequita.s nu kad ēda gultā vistu kājiņas,tad par to nedomāja:-D

Mežone
Izklausās briesmīgi... Un ko jūs darījāt? :-O Vnk pieradāt un vairāk nereaģējāt uz to visu?
Sognare.. Jā, jā... Ko tur iespringt? Om, ņom, ņom un čiliņš :D

Aequita.s
Nuu, principā, jā. Neko nedarījām īsti.
Vienīgais, mana ome iedeva baznīcas sveces, tad tās dedzinājām, tīri savam sirdsmieram :D Tad vienu brīdi domājām, ka varbūt mājas gariņš. Tad nu bijām uz nakti atstājuši uz žurnālgaldiņa končas un spīdīgas pērlītes :D
Bet vienkārši pieradām pie čubēšanas un grabēšanas naktī un sākām saukt par Rūķīti :D Trauki pagrabinās- Rūķitis spēlējas, lietas pazūd un vēlāk atrodas kaut kur mistiskā vietā, vai neatrodas vispār :D Nu, jebkurā gadījumā, kā mēs sapratām, ka nekas slikts tas noteikti nav, jo nekas slikts vai ļauns nav darīts, tikai blēņas un sāka notikt tad, kad paņēmām kaķīti, kuru kāds no braucošas mašīnas izmeta. Varbūt mājas gariņš reizē ar kaķīti ievācās. :D Bet nu tas bija, kad mēs vēl pie puiša mamma dzīvojām. Tagadējā dzīvoklī nekas mistisks nav noticis, te tikai kaimiņi radiatora trubas dauza un elektrisko ģitāru spēlē :D A puiša mamma joprojām tajā dzīvoklī dzīvo un jau neņem galvā :D

Sisiii... tieshi manas domas

Mežone
Nu, labi, ka viss beidzās tik mierīgi. Viņš varbūt gribēja pievērst uzmanību? :D Skumji vienam.