Emocionāla krāpšana?

Interesē, manuprāt, jo nezini un diez vai kādreiz uzzināsi, kā būtu, ja būtu.
Kā tikt galā, nezinu. Man gan tas, ka vēl jorpojām domā par to otru, liek domāt, ka no visas sirds tomēr nemīli savu puisi (bet varbūt tas tā normāli un es neko nesaprotu). Esmu bijusi līdzīgā situācijā - iepazinos ar ārzemnieku, abi iemīlējāmies. Kādu laiku par viņu domāju, izdzīvoju situācijas ar viņu kopā, likās tāds misters perfektais, bet, parādoties jaunām jūtām, uzreiz sāku uz visu to situāciju ar ārzemnieku skatīties citādāk, reālāk - vairs nelikās tik foršs, tik lielisks, un vienkārši vairs nevajadzēja viņu. Viņš pat uzrakstīja tajā laikā, kad satikos ar to jauno, un lai gan tieši pirms sākām tikties, es vēl par to ārzemnieku vēl "sapņoju", tāpat tajā brīdī, kad uzrakstīja, bija tāds "meh..", vajadzēja tikai to jauno. Un es pat nevarētu teikt, ka mums jau tur bija kaut kāda baigā mīlestība. Pats sākums. ;-)

Neuzskatu gan, ka savu puisi nemīli, tam ar esošajām attiecībām nav nekāda sakara. Un saprotu, kā tu jūties. Ir līdzīga pieredze, situācija, bet kas īsti ar šo īpašo cilvēku saistīts man arī nav skaidrs. Zinu tikai to, ka esošās attiecības neizjauktu šī cilvēka dēļ un krāpt arī negrasos. Arī baigo nākotni nesaskatu tajā visā. Vienkārši cilvēks sirdī mīļš un tuvs gadiem, bet kopā nebūsim...

Uztver to vnk kā savu fantāziju, kurā brīdi pakavēties, kad sagribas, kad uznāk atbilstošs sentimentāls noskaņojums. Neko nosodāmu tajā nesaskatu. ;-)

Manuprāt, ka tā ir vienkārši fantāzija, kā jau minēja, jo nezini, kā būtu bijis. Tā teikt- interesē nezināmais. Protams, ka esi idealizējusi un, ja rastos dzīvē situācija, ka satiktos, saprastu, ka visas tās fantāzijas un domas ir bijušas pavisam greizas un nepareizas. Kā arī uzskatu, ka tiešām tās domas varētu būt pieradums.

Es arī labprāt to uzzinātu kā tikt no tā vaļā. Lai gan esmu attiecībās jau četrus gadus, prātā iezogas puisis ar kuru mums ir appusējas simpātijas, bet nekas nekad nav noticis. Esam bijuši ļoti labi kolēģi/draugi un viss. Bet es zinu, ka tas , kas mani tirda ir nezināšana. Man ar viņu pastav tāda seksuālā pievilcība, ka fiziski elektrību izjūtu no pleca un pleca skrienam, bet pat līdz skulpstam nekad nav nonacis. Tā, manuprāt, ir tieši tā odziņa, kas saglabā spriedzi. Bet nu jau mums abiem ir attiecības un tas ir kļuvis par apgrūtinājumu...gribu tikt no tā vaļā..dažreiz sanāk uz kādu laiku, bet tad atkal piezogas domas.. :)
Ceru, ka tevi kāds tā nonesīs no kājām, ka domas par šo cilvēku paliks tālā pagātnē! :)

Lindelicious
Varbūt Tu šobrīd palaid garām cilvēku ar kuru Tev būtu ideāla saderība it visā? :D Tā arī nodzīvosi mūžu un vēl pensijas gados atcerēsies un domāsi, kā būtu, ja būtu... :D

Es drīzāk domātu, kas manās attiecībās ir tik nepilnīgs, ka noslēpumainais svešinieks raisa tik daudz domas :)

Man arī bija viens vīrietis par kuru dažus gadus domāju :D Bija zibens mūsu starpā kad iepazināmies, bet viņš tajā brīdī cik saprotu manu vienkārši draugu bija noturējis par manu vīrieti un kontakts nenostiprinājās. Pēc tam bija nopietnas attiecības, tāpat šad tad iedomājos par viņu. Tagad gan pārgājis. Bet es no tā problēmu netaisīju, vnk fantāzija, jo cilvēka prātam ir tendence izdomāt un piedomāt vēlamo. Nepaguvu iemīlēties, bet interese bija izteikta. Jo mazāk informācijas, pieredzes, jo plašāka telpa piedomāt vēlamo. Tāpēc es nopietni par to neaizdomājos vai tā ir vai nav emocionāla krāpšana, un vispār īpaši necepos par to. Tavā gadījumā - skatoties cik nopietnas un svarīgas tev ir šīs domas.

Es drīzāk domātu, kas manās attiecībās ir tik nepilnīgs, ka noslēpumainais svešinieks raisa tik daudz domas

šitais man ir palīdzējis tikt ar sevi lielākā skaidrībā ;) :)

kā būtu, ja būtu...

Šitā tiešām ir viena no stulbākajām sajūtām. :-/ :-D Bet laiks visu saliek vietās un saproti, kāpēc ir tā, kā ir, un kas varbūt pietrūkst un ko vajag uz priekšu.

Tā ir psihiska galvas trauma. To var ārstēt.
Ir metodes.

Varbūt kāda karmiska saite ar konkrēto cilvēku.

Joprojam doma jo viss kautkada zina palika gaisa karajotuies, lidz galam neizdzivots.