Asaras un vīrieši

Samīļo un gaida, kad pāries. Ir gadījies, ka asaras pašķīst strīda laikā, tad iet uz citu istabu un izliekas, ka neko nezina. Esmu diez gan raudulīga (skatoties filmas utml.), bet vīrieša priekšā raudu reti. Viņš arī mani mūsu laulības laikā ir saraudinājis vien kādas 2 vai 3 reizes. Man arī ātri pāriet tā raudāšana, pašai smiekli parasti sanāk par sevi, jo par nopietnām lietām raudu vienatnē. Man šķiet, vīriešus vispār biedē sieviešu asaras, viņi parasti izskatās tik šokēti :-D Esmu apsvērusi izmantot raudāšanu, lai panāktu savu, bet tas kaut kā šķiet negodīgi, bet zinu, ka šāds ierocis manā arsenālā ir.

Esmu apsvērusi izmantot raudāšanu, lai panāktu savu, bet tas kaut kā šķiet negodīgi, bet zinu, ka šāds ierocis manā arsenālā ir.

Šis jau galīgi nekam neder :-D:-D:-D

atcerējos, māsa man atkal ir stāstījusi, ka ir pat teikusi savam tā brīža draugam (nu jau bijušajam n-tajā pakāpē :-D), ka viņa tūlīt paraudās, bet lai šis nešokējas un dara savas lietas, jo viņai vienkārši dažkārt vajag mazliet izlaist tvaiku un paraudāt :-D tā kā situācijas tiešām ir dažādas..

Raudāšana par katru sīkumu nav īsti normāla, bet tāda totāla vienaldzība arī šķiet biki jocīga. Protams, ja neko nedara, tad ar laiku pie visa pierod.
leni
Tur nevar izzīlēt no malas, kāpēc viņš tāds. Tikai runājot var saprast, vai viņš nezina kā rīkoties, vai viņam tā ir dzīves norma, jo ģimenē tā viss notiek, vai viņš vispār nezina kas ir empātija.
dr567309

Cilveks tikai sāk vēl vairāk sevi žēlot un raudāt un kas vēl ne.

Tā ir biežākā kļūda - uzskatīt, ka ja neraud, tātad viss ir labi un ja raud, tātad viss ir slikti. :) Vecāki tāāāā sačakarē savus bērnus, neļaujot viņiem izraudāt savas emocijas, ar savu kušināšanu, "neraudi, neraudi", vai vēl mutes aizbāšanu ar saldumiem, tādējādi pieradinot arī turpmākajā dzīvē visas problēmas risināt caur leduskapi. (t)
Kā tieši rīkoties un sniegt atbalstu jau ir no raudošā individuālajām īpašībām atkarīgs, bet ir jāļauj izreaģēt savas emocijas, tas ir labi, veselīgi un pareizi.

Vins nav mani redzeejis raudam un nekad arii neredzees, vispaar neatceros, kad peedeejo reizi raudaaju,laikam, kad veel beerns biju

Uh, tas gan ir spēcīgi :-) aizdomājos, ka laikam nepazīstu nevienu sievieti tuvāko lokā, kurai ir tā, kā tev.

Tā ir biežākā kļūda - uzskatīt, ka ja neraud, tātad viss ir labi un ja raud, tātad viss ir slikti.

piekrītu

Cilveks tikai sāk vēl vairāk sevi žēlot un raudāt un kas vēl ne.

Piekrītu Caloo, ka ir svarīgi iznest savas emocijas, bet galīgi nepiekrītu, ka apkārtējie ucinās un ņemās ap Tevi. Cik nu sanācis, tad tiešām sanāk, ka gribas vēl vairāk raudāt - nu, es domāju, tad kad esi cilvēkos utt.

Mele
Tas jau tikai loģiski, ka dažādās situācijās var būt dažāda pieeja. :) Pie altāra stāvot līgavainis tak nekritīs ap kaklu līgavai, kurai asara nobirst. :D Es par vispārīgo principu runāju, jo nav jau gluži tā, ka pieaudzis cilvēks nespētu sevi kontrolēt - kur risināt problēmas, kur ļauties emocijām utt. :)

Nu es arī par to, ka ja vajag raudāt, lai cilvēks raud, bet nevajag apvainoties, ja pārējie nemetas virsū žēlot.

Es biežāk gan raudu no smiekliem, bet, kad es raudu, es labāk vēlos palikt viena un nomieināties, sakārtot savas emocijas, nevis lai man vēl kāds lien virsū, glauda galviņu, un jautā, kas noticis.
Un šī iemesla dēļ, ka es labāk vēlos palikt viena, es arī nezinu ko darīt, kad kāda draudzene sāk raudāt manā klātbūtnē. Nu es nemāku mierināt. Es māku mierināt bērnu, bet nejau pieaugušu cilvēku :D

Tā ir biežākā kļūda - uzskatīt, ka ja neraud, tātad viss ir labi un ja raud, tātad viss ir slikti. Vecāki tāāāā sačakarē savus bērnus, neļaujot viņiem izraudāt savas emocijas, ar savu kušināšanu, "neraudi, neraudi", vai vēl mutes aizbāšanu ar saldumiem, tādējādi pieradinot arī turpmākajā dzīvē visas problēmas risināt caur leduskapi.
Kā tieši rīkoties un sniegt atbalstu jau ir no raudošā individuālajām īpašībām atkarīgs, bet ir jāļauj izreaģēt savas emocijas, tas ir labi, veselīgi un pareizi.

100000000000 +++
Cilvēkiem ir fobija no asarām - gribās, lai visi vienmēr ir smaidīgi vai pat labāk dusmīgi, bet galvenaiss, lai nav skumji. Protams, ka cilvēki mēdz arī skumt un tas ir tika normāli. Arī reizēm sevi pažēlot ir normāli! Bet tā vietā, lai macītu bērniem kā tikt galā ar visu emociju klāstu, vecāki izliekas, ka asaru un skumju nav - labi bērni neniķojas,neraud. Tas jau nekas, ja tiešām skumji un kaut kas sakrājies :-/ Ir cilvēki, kuriem ir vieglāk, ja viņiem nepievērš uzmanību, bet ir cilvēki, kuriem vajag, lai citi izrāda atbalstu un empātiju. Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem paliek vēl skumjāk, ja kāds nāk mīļot un ucināt, bet tas nenozīmē, ka es tieši tāpat izt
uros gadījumos, kad citi skumst - katram cilvēkam nepieciešama individuāla pieeja. Bijušais sēdēja blakus un klusēja - tā man bija ok.. Bet ja kāds laikā, kad raudu, smietos par video un stūķētu vaigos, vai spēlētu spēlītes, kopā laikam vairs nebūtu.

Nu es arī par to, ka ja vajag raudāt, lai cilvēks raud, bet nevajag apvainoties, ja pārējie nemetas virsū žēlot.

itkā jau jā, bet tajā pašā laikā var būt nepatīkami no tā, ka tuvam cilvēkam ir vienalga par to, kā otrs jūtās. tā tam tomēr nevajadzētu būt normālās attiecībās, un ja tā ir, tad nekas patīkams tas nav. apvainoties, protams, nevajadzētu, bet izdarīt secinājumus varētu. bet nu atkal jāsaprot, vai tam otram cilvēkam tiešām trūkst empātijas kā tādas, vai sieviete par sīkumiem raud... (t)

Bet ja kāds laikā, kad raudu, smietos par video un stūķētu vaigos, vai spēlētu spēlītes

:-D izklausās vienkārši fantastiski. Es nevaru :-D

Oooo es esmu emociju bumba:-D, varu sākt raudāt no tā,ka izlasu kādu rakstu kur lūdz ziedot naudu kādam nelaimē nonākušajam kaķītim, skatoties kādu fimu, pat komēdiju skatoties es sākšu raudāt, reizēm ne no kā varu sākt raudāt. Bet kad, biju stāvoklī,tad es raudāju par tādām lietām,ka draugam pa mani smiekli nāca. Spilgti atceros,kad palūdzu nopirkt vafeles, viss bija labi,līdz brīdim kad pateica cik viņas maksāja:-Dtad gan sāku raudāt,jo likās,ka tās vafeles bija pārāk dārgas:-D,kopš tās reizes, draugs nesaka cik ,kas ir maksājis:-D

Bet ja kāds laikā, kad raudu, smietos par video un stūķētu vaigos, vai spēlētu spēlītes

nu izsklausās jau normāli, bet man draudzenei pēc viņas teiktā tieši tā arī bija :-D

Nu bet tas, ka neliek klāt nenozīmē, ka ir vienalga. Man liekas cilvēki mazliet nesaprot, ka tad, kad viņi raud - viņi nostāda otru cilvēku neērtā pozīcijā. Vai tiešām ir patīkamāk, ka otrs uzspēlēti lien klāt tikai tādēļ, lai apmierinātu rauduļa nepieciešamību pēc uzmanības? Man, piemēram, tas liek justies ļoti neērti. Cik egoistiski.

Dažādi ir bijis.
Šajās attiecībās tikai vienreiz gadījies apraudāties, pa telefonu. Tajā brīdī jau ilgi slimoju un jūdzos četrās sienās. Manējais kad apraudājos jautāja vai es vienmēr esmu bijusi tik jūtīga un pateica, ka esmu nelīdzsvarota.
Parasti ļoti rūpējas lai man viss labi, kad esam kopā. Bet ja tomēr nav labi un neesmu uz viļņa, tad ne vienmēr reakcija ir tā labākā.
Agrāk ir bijis dažādi, ir bijis, ka pasaka, ka esmu vāja, ir bijis, ka mierina, ucina. Pēc situācijas, bet raudu es reti. Jebkurā gadījumā ne tik saprotoša attieksme kā ja raudātu tēva, brāļa, mātes, vai draudzeņu priekšā.

Raudu bieži, esmu ļoti jūtīga. Parasti samīļo, noslauka asaras, un nomierina ;)

Diskusijas iespaidā atcerējos gadījumu, kad viens no bijušajiem vienreiz kad biju aizgājusi uz vannasistabu raudāt, izsvieda visas manas zāles - aptieciņu (hormonālās u.c. gan recepšu, gan bezrecepšu - ibumetīnu, klepus zāles utt.) pa tiešo miskastē, jo uzskatīja, ka es no tām zālēm raudu. Es pat raudāt pārstāju, kad sadzirdēju to blīkšķi no istabas. Turklāt tas pajols uzreiz to miskastes maisu iznesa ārā, un gala rezultātā man nācās pierakstīties nākamajā dienā pie ārsta, lai būtu iespēja visas zāles dabūt atpakaļ :-| un vispār bija jaātjauno visa aptieciņa no jauna. Tad man tas nelikās smieklīgi, bet tagad... un jā, labāk, lai nekā nereaģē, nekā rīkojas šādi :-D

leni - nu tas ir kosmoss. Esmu dzirdējusi, pat piedzīvojusi dīvainas reakcijas, bet šitais ir kroņa numurs :D Kādā ziņā no zālēm var raudāt? :D kā blakusefekts?