Kam jūs stāstat savas problēmas un bēdas?

Mana māsa dabū dzirdēt visas mana čīkstēšanas, pīkstēšanas un vaidešanas :D Gan par lielām problēmām, gan mazām. Viņa noteikti ir pirmais cilvēks, kuram es kaut ko stāstu. Mammai ar šad tad kaut ko pastāstu, bet izvērtēju vai man nebūs jāklausās kaut kādi pārmetumi utt :D Arī draudzenēm varu šo to izstāstīt, bet tā virspusēji.
Un protams, ir noteikti dažas lietas, kas paliek arī tikai pie manis.

Atkarībā no problēmas rakstura un lielumu, - ir lietas, ko stāstu mammai, ir lietas, ko stāstu topošajam vīram, sīkumus arī draudzenēm, bet pavisam lielas problēmas paturu sevī.

Draugam, mammai un labākajai draudzenei.

Vīram, vectēvam.

Pārsvarā mīļotajam, bet godīgi teikšu, tpu tpu tādu problēmu nav.

Vai nu nevienam vai tikai cilvēkam, kuram tiešām uzticos (šobrīd tāds viens ir).

Zomzom, nevajag uzticēties cilvēkiem. Vienmēr ir jāatcerās Dr.House devīzi "Everybody lies".

Lielāko daļu stāstu draugam.. Dažas lietas paturu pie sevis. :)

xanax, izsvītrojam tevi no potenciālā saraksta. :D
Bet ja nopietni, tad jāvērtē, kādas ir tās lietas, par kurām runā. Ja otrs spēj palīdzēt, dot impulsu risinājumam, tad tas ir pat lietderīgi.

Es savai otrajai pusītei stāstu visu!!!:-)

Màsai un vīram.

Atkarībā ko. Par salīdzinošiem sīkumiem čīkstu draudzenēm, bet nopietnākas lietas paturu pie sevis vai stāstu mammai, vecmammai.

Draugam vai vecākiem.

Pārsvarā draugam, arī mammai. Bet to, ko negribas stāstīt, parasti ierakstu savā dienasgrāmatā, arī paliek vieglāk.

Nopietnas lietas - tikai draugam. Draudzenēm varu pačīkstēt kaut ko no sērijas "oh, kā mani tas klients izbesīja" vai "gāju meklēt kurpes, neatradu". Bet nopietnas problēmas zina tikai mans draugs. Un ārsti. :-D

Wow, šitas jautājums man šobrīd arī ļoti aktuāls, jo dzīvoju ārzemēs (pārvācos pirms pusgada) un nav īsti neviena tuva cilvēka :(
Bet Almanelle versija man patīk ;) būs jāizmēģina

Nevienam. Nepatīk cilvēku reakcija uz manām problēmām- vai nu vienaldzība, neieklausīšanās vai nu sākšana žēlot.

Draudzenei, bet visbiežāk nevienam

upenee
arī jautāju, jo dzīvoju ārzemēs.. te īsti draudzeņu nav un ar Latvijas draudzenēm sazinos tikai caur internetu, kaut kā stulbi būtu rakstīt visas problēmas viņām. Šeit meklēju idejas kam kaut ko pastāstīt, lai nesakrājas par daudz uz sirds :)
Arī palika prātā šī ideja, norakstīt kaut kur, varbūt kļūst pēc tam vieglāk un nav nevienam jāklausās čīkstēšana :'-(

Dziļās, īstās bēdas nestāstu nevienam. Tādas vidējās un mazās draugam, šo to arī mammai. Bet vispār stāstu reti.