Hey!
Esmu jau labu laiku nomākta par varbūt tomēr mazsvarīgu lietu, bet laikam ne manā gadijumā- apsveikšana, otra cilvēka iepriecināšana.
Agrāk mans vīrietis mani lutināja, pārsteidza jauki, tajā pašā valentīndienā, piemēram. Bet nu ir pagājis var teikt gads, bet tas vairs nenotiek.. lai gan dzīvojam kopā viņš mani pat v-dienā neapsveica, to izdarīja virtuāli, jo bija darbā... nekādi ziedi, pat ne vārdi un samīļošana, sabučošana, kā jau svētkos.. gada jubilejā, tas pats! Paņēma tik speciāli vēlo maiņu, lai varam nakti pavadīt kopā, tas arī viss.. agrāk es viņu arī pārsteidzu, bet tagad neceļas roka to pat darīt.. viņš visu laiku sūdzās, ka ja būtu nauda, tad mani pārsteigtu, utt, bet nu esam nopietni.. ir tik daudz veidi, kā var pārsteigt bez liekām naudas izmešanām, vai dārgām dāvanām.. man liekas, ja grib, tad patiesi arī pārsteigtu..to arī viņam pateicu, bet viņš saka, ka laika pēdējā laikā tik maz, ka pat sev nespēj veltīt laiku, jo brīvajā laikā vienmēr esam kopā. Varbūt stulbi, varbūt nē, bet tomēr jūtos pastulbi, kad es vienmēr tā piedomāju, kā viņu pārsteigt, arī par naudām cenšos baigi neiespringt, jo tomēr es pārsteidzu- viņu, savu mīļoto cilvēku. Bet viņš pat paldies nekad īsti nepasaka, sajūta stulba. Man liekas apsveikt dz.dienā, v-dienā, gadu jubilejās apsveikt ir tik pašsaprotami, da vienalga par cik lielām naudām, ja ne vienkārši pārsteigumu, piem, atbraucot ātrāk mājās, utt.
Meitenes, ko jūs sakāt par šādu situāciju? Varbūt kādai ir līdzīga situācija?
106
