Pašpasludināta - neskaitās!

Tas kaut kā tā iegājies - ja par sevi pasaki ko labu, uzreiz skaitīsies iedomīgs, pat tad, ja nav melots. Nav pieņemts sevi slavēt. Bet faktiski - ja pati zini, ka esi supermamma, tad esi :) Vēl jau klāt nāk katra personīgā izpratne, kas tad īsti ir tā supermamma un pēc tā arī vērtējums. Mana pieredze rāda, ka par saviem talantiem svešai publikai labāk paklusēt, ja vien tas neskar darbu. Ja Tu labi gatavo ēst - savējie novērtēs, ja kandidēsi uz pavāra amatu, nāksies to pierādīt, bet sveši paziņos, ka nav ko sevi slavēt, kas par iedomību.

Tevi patiešām tik ļoti uztrauc tas, ko kāds nelaimīgais pasaka internetā? Nopietni?
Es jau sen te rakstīju, ka cilvēkiem ar vājiem nerviem internetu lietot nevajadzētu.
Reālā dzīve ir tur - ārā! Kamēr tavi nodomi ir patiesi un labi, tu esi superīga mamma savam bērnam. Vai tiešām tam nepieciešams kāds sabiedrības apstiprināts zīmogs pasē?

Tieši tā - zema pašapziņa. Pašas ar sevi nav apmierinātas, tāpēc arī citas par labām neuzskata. Pašas sevi paslavēt nevar, tāpēc citām neļaus.
Visvairāk man atmiņā iespiedusies diskusija, kuras tēma bija "vai esi labs cilvēks". Es pat nebiju iedomājusies, ka ir tādi cilvēki pasaulē, kas ar putām uz lūpām ir gatavi apgāzt otra cilvēka pārliecību/domas par to, ka viņš ir labs cilvēks. LABS CILVĒKS. Dažas ir gatavas uz visu, lai pierādītu, ka tu neesi labs, jo, ja tu būtu labs, tu nedarītu to un to un vispār pat neiedomātos sevi nosaukt par labu cilvēki.
Par diskusijām, kurās pieminēts izskats, gudrība vispār labāk nerunāt. Ko tik tur nevar izlasīt.
Visu to palasot rodas sajūta, ka vienkārši sū.s tu esi uz šīs pasaules :-D

ja tev vajag, lai citi tic un piekrīt, ka tu esi tā foršā un smukā, tad kaut kas tomēr nav...
tiem, kas patiesi ir par sevi pārliecināti, šādas tēmas necepj un apliecinājumus no malas nemeklē.

Jau pasen esmu ievērojusi cosmo to, ka nevar gandrīz nekādu diskusiju veidot, jo kāda gan jēga par to runāt :D Un ljoti griežas acīs pārmetumi un personīgie apvainojumi. Tūlīt man pateiks, ka ja negribu, varu nelasīt :D Par tēmu domāju, ka sevi paslavēt vai izcelt kādu savu talantu var tikai cilvēku klātbūtnē, kuriem ar pašapzinju pašiem viss ir kārtībā, jo tādi cilvēki tev nebruks virsū\neskatīsies uz tevi dīvaini tikai tāpēc, ka pasaki par sevi ko labu. Un jā, nu nav cosmo tā īstā vieta kur to darīt :)

Es, piemēram, nekautrējos pateikt, ka es kaut ko zinu/pārzinu vai man tas un tas šķiet pareizāk un par to norādīt citiem, pamatojot kādēļ. Piemēram, norādīt kādam, ka uz zemes papīru nevajag mest, jo īpaši, ja piecus metrus tālāk atrodas misene. Atceros, ka par šo izteikumu (par miskasti) mani nolika no galvas līdz kājām, kā es iedomājos, ka es vispār kādam pieaugušam cilvēkam drīkstu ko aizrādīt, ko es no sevis iedomājos? :-D Mūsdienās, pārākuma apziņa (labā vai sliktā ziņā, tas nav svarīgi) skaitās kā taboo :-)

Jā, man arī nav problēmu pateikt, ka varējāt jau izmest miskastē, tā es nesenīt pateicu pie darba vīrietim, kas alus bundžu iemeta zālē, lai gan bija turpat miskaste. Noskatījās uz mani šķībi, bet pacēla un aiznesa uz miskasti. Ticība labajam nav pazudusi.
Es arī varu aizrādīt, pamatot savu viedokli un pateikt, kāpēc liekas tā, kā liekas, tikai cilvēkiem laikam defaultā ieslēdzas aizstāvības sindroms un Tevi sāk uzskatīt par iedomīgu, jo kā tad Tu uzdrošinies pateikt kaut ko?
Man šķiet, ka godīgums ir īpašība, kas vairs netiek novērtēta, kamēr liekulība zeļ un plaukst.

arī varu aizrādīt, pamatot savu viedokli un pateikt, kāpēc liekas tā, kā liekas, tikai cilvēkiem laikam defaultā ieslēdzas aizstāvības sindroms un Tevi sāk uzskatīt par iedomīgu, jo kā tad Tu uzdrošinies pateikt kaut ko?

O jā! Es reti kad kasos vai iesaistos debatēs, ja nevaru pamatot to, kādēļ tieši tas, ko es saku ir taisnība. Un tad pretējā pusē sāk vairāk trakot par to, ka es tā uzskatu - ka man ir taisnība, nevis vairs tiek pievērsta uzmanība lietas būtībai. Tas jau normāli mūsdienās :-D

Bet tas jau atkarīgs kādā veidā pasaka tos pārmetumus vai ieteikumus, dažiem cilvēkiem sanāk dabiski un it kā iesakot, kamēr citi pateiks rupjā pārmetošā tonī, un kuram gan patīk, ka vinjam kāds māca kā dzīvot. :D

Protams, tas ir no daudz kā atkarīgs, tajā pašā laikā es izvēlos godīgumu, nevis liekulību. Labāk lai man pasaka pārmetošā tonī kaut ko, kas liktu pārdomāt dzīvi nekā klausīties liekulībās.
Un arī daudz kas no tēmām atkarīgs. Es nevienam neiesaku ne maigā, ne pārmetošā tonī, ko labāk ģērbt, kur izklaidēties vai kur strādāt, ja vien man nejautā. Tēmas arī ir svarīgas.

Man ir tāds niķis, ka teju vienmēr nenostāšos ne vienā ne otrā pusē, kamēr nav zināmi lietas apstākļi un kurš tad ir vainīgs vai nav vainīgs, bet aizstāvēšu to pusi, kura tiek bez pamatojuma vai pierādījumiem nolikta līdz ar zemi. Tāpat ticu, ka pirms norakstīt kādu cilvēku, ir jāļauj viņam sevi paskaidrot, vienalga vai viņš ir izbijis cietumnieks, nokrāpis, melojis utt - bieži vien tā stāsta otra puse mūs var pārsteigt vai vismaz dot mieru, rast iemeslus :-) Un mani var te saukāt par lētu un vēl nez kādu, bet es tam tiešām ticu un nebeigšu nekad to vairot un sprediķot - pirms kādu noraksti, dod viņam iespēju pastāstīt savu stāsta pusi. Bet joprojām mani pārsteidz, kaut vai vakardienas diskusija par "nolaupīto" zīdaini. Es aizrādīju psihajai, ka saukāt kādu par kropli un dauni, nemaz nezinot stāstu, bet balstoties uz kaut kādu FB postu un 2 minūšu video panorāmā, ir bišķi pa traku, kad aizgāja, ka esmu lēta, ka bučoju zemi zem jebkura "bikšainā" un viņai pat uzradās aizstāves :-D Un tad es aizdomājos...vai tas ir normāli? Vai tiešām mūsdienās svarīgāk ir nevis pamācīt otru un mēģināt pasauli padarīt par labāku vietu, bet "neiedomāties mācīt kādam kā dzīvot"? Nu tas, protams, tā filozofiski un nopietni uzrakstīts, bet būtībā tādas pārdomas man radās :-D

Nespēju iedomāties kontekstu, izņemot darba pārrunas vai vēlmi iesaistīties kaut kur, kur nepieciešamas kādas sevišķas prasmes, kāpēc kādam vajadzētu stāstīt, cik es gudra, laba un vispār visvisvis... Šāds apgalvojums virtuāli nav objektīvi pārbaudāms, var būt dažādi kritēriji, vērtības - kas vienam liekas baigais sasniegums, otram - pupu mizas. Un tieši tāpēc arī nemēģinātu gāzt kādu no viņa pjedestāla. Bet, kā Začeits minēja - ja jau baigi vajadzīgs tas apstiprinājums no malas, jājautā, kas ir arī ar paša pašapziņu, ne tikai kritizētāja.

Supermammu diskusiju nelasīju, bet...
Protams, ja cilvēks izsaka tādu komentāru, ka uzskata, ka ir īpaši labs, var uztvert kā augstprātību, pārākuma sajūtu cilvēkam utt. utt., BET - ja cilvēks sevi uzskata par labu konkrētajā jautājumā (piemēram, uzskata sevi par supermammu) pats pēc saviem kritērijiem - kāpēc gan cilvēkam liegts to izteikt skaļi?
Jo viņa kritēriji neatbilst kāda cita kritērijiem? Bet kāda starpība! Tak katrs ir savādāks cilvēks un tas ir brīnišķīgs pamats interesantai sarunai, viedokļu apmaiņai utt., galu galā var viena no otras supermammas kaut ko iemācīties, un abas tādā veidā var kļūt par supermegamammām!
Mani kaitina tas uzskats, ka jādzīvo maksimāli klusiņām, ka viedokli izteikt nevajag, ka tik kāds cits ko sliktu nepadomā, ka nenoskauž utt. Ja visu laiku stāv klusu, tad tālāk par savu burbuli nemaz nevar izlīst - strausa politika varbūt arī bija pati labākā pirms 20, 50, 100 gadiem, bet pasaule un sabiedrība attīstās.

Man pilnīgi vienalga, par kādu katra sevi pasludina - superveiksmīga, gudra, spējīga vai velta sev jebkādu citu apzīmējumu. Savus secinājumus izdaru tikai no tā, ko izlasu vai subjektīvi sajūtu tekstos, kaut kādi sevis pašraksturojumi un uzsišana sev uz pleca pilnīgi vienaldzīga. Un tā kā pēdējā laikā vispār ļoti reti sanāk laika šeit ienākt, tad vienkārši ļaujos brīvai lasīšanas plūsmai, īpaši nieiedziļinoties, kā kura sevi pasniedz - slavē vai peļ. Un kur nu vēl iegremdēties kāda virtuāla tēla analīzē un to apstrīdēt - tāpat tās ir tikai pāris drumslas no realitātes. Un varbūt arī nemaz nav:-)

klāt nāk katra personīgā izpratne, kas tad īsti ir tā supermamma un pēc tā arī vērtējums.

Tieši tā! Tas attiecināms ne tikai supermammām ,bet uz jebko,kur pasludini sevi par Labu.

Pašas ar sevi nav apmierinātas, tāpēc arī citas par labām neuzskata. Pašas sevi paslavēt nevar, tāpēc citām neļaus.

Šim gan es nepiekritīšu. Ne vienmēr vaina zemā pašapziņā,citreiz tev nepasit pa plecu un nepasaka: "jā,tu tiešām esi labs...tādā un tādā sfērā",jo vienkārši sevi esi nepamatoti augstu novērtējis.
Galu galā,ja esi pārliecināts par sevi,tad nekādi īpašie apliecinājumi no apkārtējiem nebūs vajadzīgi.
Alexxas pieminētā gatavošanas prasme! Man ir paziņa,kas nemitīgi sevi slavē gatavošanā,neatkarīgi no sarunas temata atrod veidu kā iestarpināties ar tekstiem: "Es šodien pagatavoju to un šito... Vai,šodien nocīnijos 3h virtuvē gatavojot to un to..., Vakar uz vāriju zupu trīs dienām,bet šodien jāpagatavo vēl kaut ko,jo nevaru tā nosēdēt.. utt
Taču realitātē tie ir 5 standarta ēdieni,kas neprasa īpašas dotības,nav augstas sarežģītības utml.
Cilvēkam,acīmredzami trūkst komplimentu un apliecinājumu par gardi pagatavotajām pusdienām(brokastīm/vakariņām/svētku mielastiem). Un šajā gadījumā,tas vienkārši norāda uz to,ka nav īsti cita lauciņa,kur "pagozēties" ar savām zināšanām.

Ja šī tēma kaut dałēji ir tapusi mana komentāra rezultātā (sprieżu pēc izvēlētajiem vārdiem), tad man žēl, ka Tevi tas ir aizskāris. Blakustēma bija par brīnummammām, kuras iedvesmo un kuras apbrīno. Man personīgi tiešām nav nācies sastapt sievietes, kuras sevi pozicionē kā "supermammas", "supersievietes" utt., ar kurām es būtu "uz viena viłña". Mans komentārs noteikti nebija domāts kā personīgs uzbrukums vai apgalvojums, kurš var vai nevar "klasificēties" kā brīnummamma (manuprāt, tas pat būtu absurds, jo nepastāv jau nekādi priekšnoteikti kritēriji).

Tevi patiešām tik ļoti uztrauc tas, ko kāds nelaimīgais pasaka internetā? Nopietni?
Es jau sen te rakstīju, ka cilvēkiem ar vājiem nerviem internetu lietot nevajadzētu.

+++ Pilnībā piekrītu.

Es pajautāšu no otras puses - a no kurienes tie stulbie kompleksi, ka "es jau neko, es jau nekas neesmu, es jau vienkārša meitene, es jau te tik tāpat.." Jā, es esmu kaut kas vairāk par vidusmēru! No kurienes tāda pašpārliecinātība? No pieredzes! Paskatos kā apkārt citi dzīvo un saprotu, ka es dzīvoju daudz labāk! Turklāt esmu to sasniegusi pati, nevis turīgi vecāki vai vīrietis. No kā man kaunēties? No labas dzīves?

un viņai pat uzradās aizstāves Un tad es aizdomājos...vai tas ir normāli? Vai tiešām mūsdienās svarīgāk ir nevis pamācīt otru un mēģināt pasauli padarīt par labāku vietu, bet "neiedomāties mācīt kādam kā dzīvot"?
Es varbūt centos pasauli padarīt labāku norādot, ka strīdā aizskart otra cilvēka tuviniekus bez iemesla tomēr nav forši.. /aizstāve/ :D

Eh.. aizmirsu pirmās 3 rindas ielikt kā citātu :D