Mistel, +++
Es pati savulaik esmu strādājusi tieši tajā pašā Maximā. Vai man ļoti patika sākt dzīvi galvaspilsētā bez naudas, paļauties uz tām pusdienām, kuras varēju paēst darbā? Vai man patika no rīta līdz vakaram krāmēt lielveikala plauktus? Vai patika, ka dienas beigās tik ļoti sāp mugura un kājas, ka grūti nostāvēt? Protams, ka nē! Taču es to visu darīju, lai tiktu prom no savas mazpilsētas, prom no bezcerības un nabadzības. Savas dzīves laikā esmu strādājusi daudz un dažādās vietās - gan kā apkopēja, gan kā trauku mazgātāja, kā burgeru cepēja un trauku novācēja, taču katrs no šiem darbiem norūdījis manu raksturu, licis saprast, ka tad, ja vēlos reiz strādāt darbu, kuru mīlu, man šim mērķim jāpietuvojas soli pa solītim. Ir pagājuši vairāki gadi. Nu es dzīvoju valstī, kuru mīlu (un, lai tajā atrastu darbu un iegūtu vīzu, arī iztērēju ne mazums enerģijas un pūļu), strādāju darbu, kuru mīlu, man ir brīnišķīgs, mājīgs dzīvoklis un ikdiena, kurā man ir vienalga - pirmdiena vai piektdiena, - jo mīlu to, ko daru un no rītiem mostos ar smaidu sejā, taču tas viss prasījis ļoti daudz smaga darba, daudz izlietu sviedru, daudz sāpju un neērtību. Nekas no gaisa nenokrīt tāpat vien! Ja ir sapnis dzīvot Rīgā, tad, lai šo sapni piepildītu, jācīnās ar zobiem un nagiem, nevis jāizdomā stulbas atrunas! Ja to visu nevēlies un tā vietā vēlies dzīvi pavadīt laukos bez darba un vēl pie tam kopā ar čali, kurš bremzē Tavu izaugsmi un, runāsim atklāti, izklausās pēc vienkārši slinka tipa, kurš, tieši tāpat kā Tu, visam izdomā vienas vienīgas atrunas, tad uz priekšu! Taču pārstāj mums stāstīt, ka viss ir tik slikti, ka jāiet ar striķi uz mežu. Nav, nu nav tik slikti. Tas, ko Tu, autore, apraksti savā tēmas pieteikumā un vēlāk apliecini ar saviem komentāriem, nav nekāds bezcerīgs gadījums, bet gan gluži vienkārši slinkums! Lūdzu, iemācies saprast atšķirību starp šiem vārdiem!
45
