Kas ir tas, kas pārliecina? ...laulības, bērni

rūpes par mani, attieksme pret mani, kāds ir ar citiem cilvēkiem, kāds ir ar saviem, maniem vecākiem.

Bet raksturs, attieksme ir tas iemesls, kāpēc piekriti, vai tas nāk bonusā tam, ka teiksim pēc izskata, domāšanas, ieradumiem, hobijiem viņš ir Tavs ideālais vīrietis un dvēseles radinieks?

Nu man bija ieksheejais klikskis,ka tas ir mans viirietis jau tad ka iepazinaamies.Jo pirms tam man bija ilgas attieciibas,kuraas miileeju viirieti,bet nevareeju vinju iedomaaties kaa savu viiru vai beernu teevu.

Manuprāt, ir viens galvenais rādītājs - dara laimīgu

Nu, ja jau izdzīvo dzīvi kopā, tad tas arī ir tas iemesls. Ne jau vienkārši tāpat cilvēki ir attiecībās. Ja esmu laimīga, mums saskan domas, plāni u.t.t., tad kāpēc gan neteikt jā vārdu?
Protams, es analizēju vīrieti, bet īstenībā pirms jā vārda, bet pašās attiecībās un, ja es ar viņu dzīvoju un dalu savu dzīvi, tad tas nozīmē, ka esmu laimīga.

Šis cilvēks mani saprot (ne vienmēr protams :D )
Dara laimīgu, jūtamies viens ar otru ļoti ērti, spēju iedomāties visu dzīvi kopā ar viņu nodzīvojot. Zinām jau kā katrs reaģēs noteiktā situācijā un ar to esam mierā, zinu ko no šī cilvēka varu sagaidīt un, ka viņš pastāvēs par mani vienmēr, arī tad, ja man nebūs taisnība.
Ir visādas lietas kopumā un protams vienmēr var būt labāk, bet es koncentrējos uz to, ka man jau tagad ir pietiekami labi un ir daudz lietas, ko es viņā novērtēju un bez tām nevarētu.

*bet īstenībā ne pirms jā vārda

Un jā, es analizēju vai viņš ir tusētājs/dzērājs/sitējs/agresors/nemīl bērnus un dzīvniekus/pret ģimeni izturas slikti u.t.t. vai tieši otrādi - ir mierīgs, laipns, bez atkarībām, ar stabilu psihi un mīlestību pret pasauli. Būtu gan jocīgi, ja tādas lietas sāktu analizēt tikai pirms precībām.

Apzināti es par to nedomāju, kad vēlējos precēties, vienkārši zināju, ka gribu pavadīt ar viņu kopā dzīvi. Bet, ja sāk par to domāt, tad tai vēlmei apakšā arī ir minētie apsvērumi - vai ir labsirdīgs, taisnīgs, uzticams cilvēks, vai būs labs tēvs, kāds ir pret saviem vecākiem, maniem vecākiem un vecvecākiem, kāds ir pret manu māsu - ļoti svarīgs ģimeniskums, attieksme pret mani un pret ģimeni, jo tas noteiks arī to, kāds būs mūsu kopīgi radītajā ģimenē. Tāpat, vai ir gana interesants, humora izjūta, vai jūtos ar viņu ērti, vai ir strādīgs un uzņēmīgs darba ziņā, gan jau zemapziņā, primitīvā līmenī ir arī veselības aspekts, tātad, vai ir veselīgs, miesasbūve, vai nav slimīgs, līdz ar to, vai būs labs kopīgu pēcnācēju radīšanai. Bet tas jau gan droši vien zemapziņā - virspusēji sākumā vienkārši iepatīkas izskats, augums kā pirmais faktors. :-P:-) Man liekas, ka diezgan ātri tomēr jūt cilvēku, ja ir vērīgs - gan to, kā izturas sabiedrībā pret citiem, gan pret savu sievieti, gan pret sevi. Pirmie iespaidi sākumā izrādījās, ka nav bijuši maldīgi arī gadu laikā. :-) Minētos dzērājs/ sitējs nespēju pat iedomāties, esmu pārāk prasīga pat par sīkām lietām, nemaz nerunājot par tādām.

Nu lūk... vispār esmu dvīnis pēc horoskopa. Varbūt tāpēc tik mainīgas domas. Ilgu laiku nebiju nopietnās attiecībās un nu esmu, tūlīt 2 gadi, bet uznāk šaubas vai gribu tieši šo cilvēku sev visu dzīvi blakus... Viņš mani nēsā uz rokām, rūpējas, nav egoists. Man - vienu brīdi ir mīlestība sirdī, citu neizpratne un svešuma sajūta. Esam pat aizgājuši līdz runām par šķiršanos, bet tad es pati baidos pazaudēt viņu, sāku raudāt un ņemu vārdus atpakaļ. Nesaprotu sevi.

Manuprāt, pārliecību rada tas, kā jūtamies attiecībās :)

Agrāk pieļāvu kļūdu iepriekšējās attiecībās, ka ignorēju savu sirdsbalsi.. tāpēc iesaku rūpīgāk pievērsties un paanalizēt to, kāpēc šīs šaubas par attiecībām un rožaino nākotni rodas.. :)

Man - vienu brīdi ir mīlestība sirdī, citu neizpratne un svešuma sajūta.

Nezinu vai visiem dvīņiem tā ir (tik ļoti neticu horoskopiem), bet man uznāk tādi periodi, kad ir līdzīgi un tad es sāku domāt vai ir normāli tā justies un domāt. Vienā vakarā es domāju par to, ka varbūt jāšķiras, bet nākamajā dienā viss kārtībā.:-D

LACE, man tas pats un pats trakākais, ka man nepaliek vieglāk, kamēr nepasaku viņam, kā jūtos, bet kad pasaku protams sabaidu un šis dikti bēdīgs. Nezinu, laikam jāaiziet kopā pie psihologa vai attiecību speciālista, lai pasaka, kādas apslēptas emocijas varbūt ir, kāpēc tā, vai tas nozīmē, ka jāšķiras, vai sevi jāaudzina kaut kā? Nevar taču tā mocīties.

pēdējā laikā vairākas reizes esmu domājusi, vai vēlētos ar viņu apprecēties un vienmēr nonāku pie slēdziena, ka laikam tomēr nē (t)

jau ļoti daudz lietu, ko meitenes komentāros minēja, var pabāzt zem viena nosaukuma - vērtības.
jābūt vienādām vērtībām svarīgākajos jautājumos, tas notur kopā, arī, kad tauriņi vēderā nedejo no katra viņa smaida manā virzienā.

Katram galvā savi tarakāni, Tev arī tādi ir. Tikai nesaprotu, kāpēc Tu uzreiz puisi gribi tajā ievilkt. Pastrādā varbūt sākumā ar sevi un tad, ja nepalīdz, iesaisti viņu. Cik noprotu, no viņa puses attiecībās viss ir kārtībā, bet Taviem tarakāniem kaut kas nepatīk. ;)
Bet tas tikai mans viedoklis, jo man pašai šobrīd ir aktuāla nevajadzīgo tarakānu nosišana ar čību un sadzīvošana ar tiem, kuri daudz maz ok. :)

Darbi, darbi un tikai darbi. Nepiekristu precēties, ja mani bildinātu mēnesi pēc kopdzīves uzsākšanas. Mans topošais vīrs 2,5 gadu kopdzīves laikā arī sarežģītās situācijās ir pierādījis, ka spēj par mani parūpēties, ka esmu viņam svarīga, ka nepametīs mani pie pirmajām grūtībām, un man tas ir svarīgi. Man nav vajadzīgs bučmūlītis ar gigantiskiem rožu klēpjiem, kurš raksta dzeju, bet brīdī, kad man ir temperatūra, aiziet uz bāru dzert alu.

Daenerys1
šajā viedoklī man tomēr kaut kas derdzas. Lūk, vai tad tā tomēr nav darba intervija? Saukt savu vīrieti par topošo vīru mēnešiem ilgi, lai pārliecinātos, ka nē, viņš tomēr visās stresa situācijās, ko vien prāts var iztēloties, būs kārtīgs vecis un rīkosies, kā cerēts?
Varbūt es to kā pārprotu, Tu viņu nesauc par topošo vīru jau n-to mēnesi, tikai racionālu iemeslu dēļ tā ir sanācis, ka apprecēties izdevīgi ir kādā citā gada laikā, vai, es nezinu, gribas sakrāt naudu medusmēnesim?
Es apprecējos burtiski dažas nedēļas pēc kopdzīves sākšanas. Nenožēloju nemaz.

Te jau tā viedokļu dažādība... citas precās sajūtu dēļ, citas tomēr tāpēc, ka "labs vīra, bērnu materiāls". Pieļauju, ka ar abiem var iebraukt grāvī? Ja ir sajūtas un ātri piekrīt laulībām nevar zināt vai vēlāk nebūs jānožēlo, kad parādīsies kkādi sāpīgi aspekti, bet ja apprecas, jo viņš visu laiku ir labs pret mani, tad kādā brīdī var sākties domas kā man, iespējams? Vai viņš ir mans īstais? Jā, labs vīrietis, bet vai uz visiem 100 manējais? Lai kā censtos rūpēties, izdabāt, tomēr - dvēseles radinieks, uz visu mūžu tikai viņš? Varbūt ideāli, kad ir gan, gan? Tur jau tā lieta, ka baidos neatrast gan, gan. Tāpēc baidos aiziet. Negribas taču no rūpīga vīrieša pēc tam mētāties pie dzērājiem, babņikiem utt. Bet ja nu būtu zināms, ka man ir paredzēts - gan dvēseles radinieks, gan uzticams, gan rūpīgs un citādi labs cilvēks, gan vizuāli man "wow" devējs, katru reizi paskatoties uz viņu, tad drošivien - aizietu...