Vecāku strīdi ir vecāku problēma.
Bērnam tajā visā nebūtu jātiek iesaistītam.
Skumji, ka viņi neprot savas problēmas risināt kā pieauguši, saprātīgi cilvēki.
Skumji arī tas, ka šeit tiek izspēlētas visas iespējamās versijas - tabletes, citi veči, vazāšanās pa ārzemēm. Nu reāli, kādā veidā mēs esam kompetentas spriest par viņu attiecību iekšējām problēmām? Mēs viņiem blakus ikdienā nestāvējām..
Sevišķi interesanti par tiem večiem. Mana mamma, kad pieteica šķiršanās lietu, tētis arī sāka visiem klāstīt, ka mammai jau desmitiem "piegulētāju", kaut gan mammai neviena nebija, kamēr tētis gulēja ar citu sievieti un svētojās kā tāda svētā govs.
Tētis mammu šantažēja, terorizēja, pazemoja morāli, fiziski iespaidoja, sodīja par to, ka viņa reaģēja ne tā kā viņam gribētos konkrētās situācijās.. Neviens to visu neredzēja. Tikai mēs, bērni. Tētis izmantoja mūs, lai turpinātu morāli iespaidot mammu.
Vienu dienu mamma gāja pa ielu un pie viņas pienāca sveša, padzīvojusi sieviete un nosauca mammu visādos vārdos (mauka, vazaņķe, nepateicīgā u.tml.), jo viņa, redziet, ir pametusi tik lielisku un gādīgu vīrieti, kā viņa esot tā uzdrīkstējusies būt egoistiska un nepateicīga cūka.
Arī šeit - mēs nezinām visu stāstu. Nezinām, kas notiek, kad māju durvis tiek aizslēgtas. Mums nav tiesību viņus nosodīt.