Čau, dāmas un lēdijas :)
Drusku pacilāšu apspriesto un nomuļļāto bijušo draudzeņu tēmu. Nē nē, neviena te neterorizē nedz mani, nedz draugu (cik zinu :D ) Es terorizēju sevi pati. Esam kopā vien pusgadu bet jau ar lieliem kopīgiem sapņiem par nākotni. Puisī entuziasma ir tik pat cik manī, tur viss kārtībā. Bet kad sākām tikties, vēl nezinot, kurp ceļš mūs aizvedīs, par attiecību jautājumiem nerunājām vispār. Neesam vairs pusaudži, un abiem ir bijušas ilgas, nopietnas attiecības, abi bijuši bez 5 minūtēm precēti. Bet tas ir viss, ko es zinu. Tomēr, man nav sajūtas, ka varu iepazīt savu otro pusi, nezinot viņa pagātni, un nevaru uzzināt pagātni, nezinot par bijušajām. Sākumā, kad tika pieminēti šādi temati, es tos nogriezu jau pusvārdā, paziņojot, ka es neko negribu zināt, lai nepieļautu viņu kļūdas. Bet ar laiku sāku domāt, ka gribu gan. Mācīties taču var arī no svešām kļūdām.
Te nu arī ir lielais jautājums - kā? Kā atrast balansu starp zināšanu un nezināšanu, un cik "veselīgi" ir adekvātā līmenī izrunāt bijušo jautājumu? Jāpiebilst vēl, ka esmu greizsirdīga kā velns, tāpēc nezinu, kādas varētu būt manas reakcijas uz... informāciju :D
2520
