Liepulapa, es varu pieņemt normālu kritiku vai argumentus un varu saprast, ka dažiem cilvēkiem pieķeršanās dzīvniekam ir vairāk izteikta kā citiem. Par "raudulīgām dzīvniekmīlēm" saucu cosmo pulciņu mazo meiteņu, kas katrā tēmā par dzīvniekiem tik puķņojas un raud, raud, raud, raud, raud bezjēgā par jebko. Ierauga pamestu kaķēnu uz ielas un dienām gruzās, raud spilvenā, krīt depresijā un ko tik vēl ne... Pieraud foruma diskusijas, pieraud drauga kreklu, saposto FB žēlabainus postus utt. Lūk, šo es saucu par "raudulīgo dzīvniekmīlestību", kad jau šķērmi metas no tiem asaru plūdiem!
Šī tēma pat nav par dzīvniekiem kā tādiem vispār, bet viens mans teikums un dažām spuras gaisā, kā es tā atļāvos ko tādu teikt?!? Nu pateicu, jo kontekstā tas gadījums nešķiet nekas baigi briesmīgs. Tiešām labāk ir bendēt savu ikdienu, savu noskaņojumu un savu pašsajūtu un attiecības, jo vnk kucēns ir nobraukts? Nelaimes gadījums. Manuprāt gana racionāla doma, ka nevajag uz to tik ļoti ieciklēties un nepārtraukti sevi atkal un atkal uzvilkt, turēties pie ciešanām un smacēt sevi ar sāpēm. Jādzīvo tālāk, nevis jāmaļ viens un tas pats uz riņķi.
45
