Man bija plānotais ķeizars, jo mazā ilgi gulēja tūpļa pozā, bet divas dienas pirms noliktā datuma, vispār apsēdās pilnīgā pēdu guļā, pašai dzemdēt nebija iespējams. 21.10 mums bija 7:00 bija jāierodas slimnīcā, lai 8:00 veiktu operāciju. 20.10 izdomājām laicīgo iet gulēt, jo agri jāceļas, es vēl vīru dzinu ap 20iem dušā, lai atrak varam iet gulēt. Vīrs iekāpj gultā, es jūtu kaut kas slapjš iztek, saku, ka laikam ūdeņi nogāja, viņš neticīgā balsī "NEVARBŪT" izkāpu no gultas un viss sāka gāzties ārā, skaidrs, tie ir ūdeņi. Ātri apģērbāmies, paķērām somas un braucām, man tā trīcēja ceļi, nezināji, kas nu būs. Nezināju, kas mani operēs, kas tā par dakteri utt, jo nākamā dienā mani būtu operējusi mana daktere. Nomierinājos, kad ieradāmies dzemdību nodaļā, vecmāte bija tik mierīga un jauka, daktere arī. Apskatīja mani, bija 2cm atvērums, pateica, ka pēc h būs operācija. Aizveda mani un vīru uz dzemdību palātu, kur klausījās tonīšus. Vīrs iekārtojās ģimenes palātā un nāca atpakaļ pie manis. Tā h paskrēja kā 5min, atvadījos no vīra un mani veda uz operāciju zāli, tad sākās stresińš, kas būs, kā būs, arī nedaudz bailes. Oper zālē jau bja anestiziologs, asisistenti, māsiņas un divas dakteres. Anestizioloģe visu laiku ar mani runāja, spinālā anestēzija nelikās nekas baigi traks vai sāpīgs. Apgūlos uz galda, apkārt visādi aparāti, pie galvas anestizioloģe, kas mani centās aizrunāt, nomierināt, bet sirds leca pa gaisu, to varēja redzēt monitoros, visu laiku laida
iekšā kaut kādas zāles. Es domāju, ka nekas nemaz nav sācies, kad anestezioloģe saka, re kur kājas jau ārā un drīz vien dzirdēju savas mazās peciņas pirmo kliedzienu, tā bija laime. Tad meitiņu pielika man klāt, parunājos ar viņu, sabučoju, tad nesa viņu tētim. Mani šuva ciet, pēc tam veda uz mūsu ģimenes palātu, kur mani gaidīga jaunais tētis ar meitiņu uz rokām :-) Atlabu es ātri, nākamā dienā jau staigāju un aprūpēju meitiņu:-)