Apkopojam dzemdību stāstus...

Man piedzima meitiņa 9 dienas pēc manas 21 dzimšanas dienas! Es vienkārši nenormāli iemīlējos vīrietī, kuram viss dzīvē nokārtots, pietrūkst tikai sievas un bērnu. Un mīlēju ( un vēl aizvien mīlu) tik ļoti, ka piedāvāju ideju par bērniņu, tik spontāni un neapdomīgi izlēmām un tik pat ātri viss notika. Un es biju ( un esmu) laimīga un vīrietis vispār uz rokām nēsāja (un nēsā vēl arvien), bet kad jau sāka augt vēders un sapratu, ka tas tiešām notiek sākās drusku nožēla (nu tas ir tā skarbi teikts) un kad bēbis nedzima, kad dzemdības bija kā murgs kad pēc tā visa vēl mana mazulīte, tikai 10 dienas veca tika intensīvajā nodaļā un kad mēnesi mēs dzīvojām pa slimnīcu...likās- nu vispār kāpēc es steidzos, es tak neesmu gatava, esmu tik jauna tak, es vēl 15 gadus mierīgi varu dzemdēt un vispār, būt par māti ir būt visu laiku stresā, bailēs, pilnīgi un garīgi atkarīgai utml... Tagad manai mīlulītei ir gandrīz 4 mēneši, vispār esmu aizmirsusi visu slikto kas bijis nu nopietni..dzemdību stāsts? pff, sīkums, vēl pārīti varētu dzemdēt ( nu labi, man beigās pēc 3 dienu mokām izķeizaroja, pati nemaz nedzemdēju), visi bērni slimo un vajadzēs, es dzīvošu slimnīcā manas peciņas dēļ..un mazajai omītes nevar sagaidīt kad beidzot mēs kkur aizbrauksim, lai varētu kaut to stundiņu padzīvoties ar savu mazmeitiņu. Esmu laimīga! Un drauga māsas, kurām tuvojas 30 un nav bērnu man teica, ka nožēlo un cik forši man- meita būs jau liela un es pati vēl jauna! Protams, jānovērtē arī finansiālās iespējas. Es te izplūdu garos tekstos..

Neizlasīju visas 22 lpp, bet varbūt kāda atbildēs. Kāda savā skaistajā otrajā pilngadībā jeb 21 gadā ir palikusi stāvoklī/dzemdējusi? Ļoti gribam, bet baidos

Paliku stāvoklī 20 gados, 21 gadā dzemdēju meitiņu. Tagad man ir 22, meitiņai 7 mēneši nesen palika. Ja tu esi nobriedusi tam, ne tikai emocionāli, bet arī finansiāli, tad uz priekšu! :) Es nekad diži neesmu klausījusies citu cilvēku viedokļos, izņemot, kad cilvēki man ir ļoti ļoti tuvi. Pat labākā draudzene, kad uzzināja, ka esmu stāvoklī burtiski pateica - oh, fuck, kā tu to pavilksi? Un tagad viņa par to smejās un priecājas par manu mazo peciņu. Tā kā mazāk jāklausās ko citi saka, vairāk sevī. :)

Un Ophelie, ja jau mazulis pieteiktos, Tu vari taisīt abortu, tas izriet no tā,ka Tu jau bērnus vispār negribi, bet redzi, kā domas mainās tomēr.

Jā... ja man kāds būtu teicis, ka paies laiks un manas domas mainīsies (ne tikai šajā jautājumā, bet vēl daudzos citos), noteikti būtu to cilvēku pasūtījusi trīs mājas tālāk. Vienmēr domāju, ka es - neatkarību, brīvību mīlošs cilvēks, kuru neinteresē ne attiecības, ne ģimene, ne stabila dzīve - tā arī visu mūžu blandīšos apkārt pa pasauli bez noteikta galamērķa. Nekad nebūtu domājusi, ka pienāks tāds mirklis, kad atradīšu sevi konkrētā valstī, iemīlēšu konkrētu dienas režīmu, savu darbu. Nekad nebūtu domājusi, ka atradīšu sevi laimīgās attiecībās un ka reiz pienāks tāds brīdis, kad ikdienā, skatoties uz laimīgām ģimenēm, pieķeršu sevi pie domas: "A ja nu man tomēr reiz arī tāda būtu..." Noteikti tagad daudzas varētu par mani pasmieties, sakot: "Es taču teicu, ka tā būs!", bet lai jau! Laikam es nekad neticētu tam, cik ļoti var mainīties cilvēka domas un dzīves uztvere, ja tas viss nebūtu noticis ar mani pašu. :)

Nu katram jāskatās, kāda ir tā situācija ar apkārtējiem līdzcilvēkiem. Varu tev teikt tik to, ka tu nekad visiem neizpatiksi un vēl jo vairāk bakstošus pamācību pirkstus gūsi, kad bērns būs piedzimis. Katram būs savs viedoklis un būs cilveki- tuvie vai svešie, kuri nepratīs paturēt mēli aiz zobiem. Jāaudzina raksturs un jāprot jau laicīgi nospraust robežas.
Dzīve var izgrozīties ne tā kā gribētos ar vai bez bērniem.
Par savu personīgo pieredzi ar ģimeni, draugiem un to kā dzīve izgrozījās nemetīšos šajā tēmā diskutēt, jo tas ir tik ļoti individuāli.
Par savu bērnu runājot, ja man būtu iespēja atgriezt laiku atpakaļ un kaut ko mainīt, es noteikti ietu visam cauri atkal, lai viņa būtu manā dzīvē. Mainītu vien dažus citus apstākļus un savu attieksmi pret blakus lietām.
Tagad man ir 25 gadi un esmu otrā bērniņa gaidībās, ceru arī uz vēl kādu nākotnē :)

Favel, tas, ka vecāki neatbalstīs, draugi nosodīs, pati netikšu galā.. nav konkrēta lieta, kas baidītu, bet viss kopumā. Arī tas, ka varu sāpes nepaciest un, nedod Dievs, dzīve iegrozītos savādāk kā gribētos.

PureGold, man meita piedzima 21 gada vecumā. Kas konkrēti baida?

Neizlasīju visas 22 lpp, bet varbūt kāda atbildēs. Kāda savā skaistajā otrajā pilngadībā jeb 21 gadā ir palikusi stāvoklī/dzemdējusi? Ļoti gribam, bet baidos. :-D

tas bija galīgi nevietā, ka uzbrauca virsū par to, ka tik jaunas dzemdē bērnus.. man ginekoloģe teica, ka tieši 23 ir ideāls vecums tam, jo vēlāk pat par 30 nav ieteicams, bērnam var būt problēmas visādas.

Arī ginekoloģes spriedumi, ka tikai vecums nosaka problēmu iespējamību, ir nevietā. 30 gados nekas vēl nedeg. :-)

@ledussirds tas bija galīgi nevietā, ka uzbrauca virsū par to, ka tik jaunas dzemdē bērnus.. man ginekoloģe teica, ka tieši 23 ir ideāls vecums tam, jo vēlāk pat par 30 nav ieteicams, bērnam var būt problēmas visādas.

Bērna dzimšanas dienā ap pl.9:00 piecēlos no sajūtas, ka vēderā sprāgtu burbulis, satrūkos, aizgāju līdz tualetei un nogāja ūdeņi. Vīrs izsauca ātro palīdzību, ap pl. 9:30 jau biju ceļā uz Rīgas dzemdību namu. Skatījos pulkstenī intervālus starp kontrakcijām, tai brīdī jau bija 5 minūtes. Uzņemšanā bija ļoti jauka daktere, piereģistrēja, apskatīja un atnāca pakaļ māsiņa no nodaļas. Ejot pa gaiteni atkal nogāja ūdeņi, sagādāja man ratiņus, jo pēc tam fiziski nevarēju tikt uz priekšu, sajūta, ka bloķējās kājas un sāku ļimt. Nodaļā pretī bija ļoti interesanta daktere, jo veicot apskati, nācās vairākkārt uzklausīt viņas pārmetumus, cik mūsdienās jaunas māmiņas dzemdē (man tajā brīdī bija 23 gadi), nedaudz sabojāja omu, atvērums bija 4cm. Aizveda uz pirmsdzemdību palātu, pielika sirdstoņu aparātu, ielaida zāles, kas paredzētas, lai bērnam ātrāk nobriest plaušas (dzemdības sākās 32 gr. nedēļā) un ārste vēl pajokoja, ka šodien visticamāk nedzemdēšu. Sāpes un kontrakcijas no pl.11:00 - 14:00 bija izturamas, pēc tam parādījās sajūta, ka vajag uz tualeti un ļoti spēcīgi. Aparāts tajos brīžos lēkāja amplitūdā no līdz un izsaucām māsiņu. Atnāca, iepleta acis un aizskrēja saukt dakteri. Laikam bija notikusi maiņa, jo apskatīt šoreiz nāca cita daktere, atvērums jau bija 10cm. Pl. 15:00 biju jau dzemdību zālē un pl.15:35 piedzima mazs, krunkains, ogļu melniem matiem puika. Viņš neizdvesa nevienu skaņu, tik lielām acīm raudzījās riņķī. Nolika uz siltā galda, māsiņa viņu sāka apskatīt un tad pirmo reizi, ar ļoti lielu aizvainojumu balsī, viņš sāka raudāt. Neilgi pēc tam atbrauca lielais inkubators no jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas un viņu aizveda. Bija daži plīsumi, pats izspiešanas process bija, ja tā var teikt, ļoti saviļņojošs, sajūta, ka ķermenis pats zina, kas jādara. Vecmāte, kas pieņēma dzemdības, bija maza auguma, paveca kundzīte, apbrīnojami mierīga ar tik mātišķu balsi, paļāvos visam viņas teiktajam.
Mazais krunkainais, ogļu melnajiem matiem, savā dzīves sākumā daudz pārcieta, toties tagad par to gandrīz nekas neliecina, arī mati vairs nav melni. :-)
-
Bija plānots ķeizars, jo man šaurs iegurnis un neliela mugurkaula pataloģija, es pati īstajā laikā (38-40 gr. ned.) viņu nebūtu spējīga izspiest. Ja būs otrs bērniņš visticamāk, ka būs ķeizars, ja neizdomās steigties.

Mjā, es laikam tomēr negribu palikt stāvoklī un dzemdēt (t)
Varbūt man vāji nervi, es jau vizualizēju, it sevišķi nespēju iedomāties plīsumus, iegriezumus un šūšanu. Man liekas, ka es to neizturētu. Ar kāju pa seju ārstam tiktu :D
Es jau raustos, ka man vēnā dur, nevaru mierā roku noturēt, kur nu vēl ko tādu..

Man personīgi visos stāvos, kur biju- uzņemsana, 5., 7., stāvs, 2.,no medpersonàla nebija sūdzību. Jā, katram savs raksturs, tas gan, bet riebīga neviena nebija, bet es arī neesmu ļoti jūtīga persona, negāju uz turieni ar domu, ka nu pret mani kāds slikti izturēsies utt.

Raunyday, ne visas vecmàte ir kvalificētas pieņemt dzemdības ūdenī. Zinu , ka Elita ir, un labpràt pieņem, viņai tās esot mīļàkās, kursos stāstīja.

Nu, man liekas, ka personāla attieksme ir laimes spēle. Ir dienas, kad visa maiņa ir forša, ir dienas, kad neviena nav forša. Tā ka nevar zināt, kā paveiksies.

Meitenes, kuras ir dzemdējušas ūdenī, kāda jums pieredze? Vai pirms tam parakstījāt līgumu vai tieši, kad stājāties slimnīcā, varējāt informēt, ka vēlaties dzemdēt ūdenī?
Kā arī, salasījos šausmu rakstus par attieksmi no personāla.. :( Vai tiešām var būt tik traki, ka pasaka, ka grūtniece ir nobarojusies un pati vainīga, ka nevar izspiest savu lielo bēbi? :-O
Kā arī, lasīju, ka ūdens dzemdības Rdzn pieņemot negribīgi..
Secinājums - mazāk jālasa..

raven nja,atslābināties man sanāk ļoti grūti,jo esmu vienmēr saspringta,pat muļķīgi teikt,bet es nemāku tā vienkārši atslābināties:-/. Un man ir tāda problēma,ka es nevaru saņemties pateikt,ka man sāp,es ciešos un ja kāds redz ,ka sāp un pajautās,tad tikai es pateikšu ka sāp. Bet lai viekārši pateikt,es nevaru, pat NEZINU kādēļ. Reiz man pie ārsta pārbaudīja kā saaga kauli pēc lūzuma,oj kā tas sāpēja , likās,ka visa zeme sāk griezties apkārt,ka atvainojos( būs pilnas bikses). Bet man tik ļoti bija kauns,pateikt,ka sāp ,ka cietos un katru reizi nosolījos ,ka viss,ja sāpēs tad teikšu,bet Kā pienāk kārtējā reize,es nespēju pateikt.(t)
Ak cik muļķīgi:-/

besame, risks ir, ja ārsts to dara ar rokām. Ja tu rāpo un tādā veidā mēģini pagriezt mazo, tad bērns pats pagriežas un tas nav kaitīgi.

Wow, eu izbrīnīta, man dakteris neko neteica par riskiem, ja bērniņš guļ nepareizi. Ieteica vingrinājumus kā viņu atgriezt uz pareizo pusi un nedēļas laikā man tas izdevās.

Kapēc jūs piecūkojat dzemdību stāstu tēmu?? Ejat citur kašķēties...

Emocijas, emocijas - Paulalala vienīgā, kas spēj kaut argumentus kkādus piemeklēt. :)
Bet labi, ja vēlaties domāt, ka jūsu grūtniecības un dzemdību smagums ir totāla loterija un tam nav nekāda sakara ar Jūsu dzīvesveidu un to, kas jums galvā darās, fine by me. Atstāju Jums pēdējo vārdu, jo tiešām nav ko čakarēt topiku. :)