Apkopojam dzemdību stāstus...

Man bija ilgas dzemdības, taču trakas bija tikai pēdējās 4h. Līdz tam bija sāpīgi, tomēr ciešami - kā jau dzemdībās.
Krūtsbarošanas sākums noteikti nebija pats jaukākais ko esmu piedzīvojusi, taču nekādos sastrēgumos, mastītos u.c. problēmās nesanāca iedzīvoties. Gāja laiks un kļuva viegli. Nenožēloju, ka izturēju, bet fanātiski ilgi arī nebaroju. Pārtraucu 6 mēnešu vecumā. Man vairāk kaitināja tekošās krūtis, ieliktnīši.. nu, principā tas, ka biju kā gotiņa. Bērnu barot likās pašsaprotami.

Sognare
Kaut kādu periodu, kamēr vēl biju stāvoklī, man arī bija bail par to. Bet visas bailes pazūd, tiklīdz sākas dzemdības. Tad iestājas kaut kāds mistisks afekta stāvoklis, kad tu vienkārši dari un nedomā. Man visdrošāk lika justies tas, ka vīrs bija blakus. Zināju, ka viņš neļaus darīt neko nepieņemamu, tb kliegt virsū, lamāties utt. med.personālam. Manuprāt, dzemdībās jābūt vismaz vienam loģiski domājošam cilvēkam blakus, jo neviens jau nezina, kā tu uzvedīsies sāpju laikā.

Mans datums bija 25.aprilis.
Man bija 20 g un draugam 21
Tad nu man nekā nesākas, ginekoloğe teica lai 3.maija eju pie vinas ja nekas nav sācies. Mājas darīju visu lai sāktos pašas, sazinājos ar vecmāti lai viņa ieteiktu kaut ko. Bet neka.
3.maija aizgāju pie gin, vina teica ko vēl te daru, teica lai braicu uz slimnicu, nu neko zvanu draugam, savācam mantas un nesteidzigi braicam. Slimnica mani apskatija un sabakstīja, izmeklēja, izvaicaja. Teica ja nesaksies paşai tad stimules no rita. Okey, atlava pastaigāt līdz 22.00 un tad atpakal. Atnakot atpakal visas sievietes kas bija mana palata krāca. Nevareju pagulēt.. 1 vai 2 saka divaini sapet.. neko nesapratu. Pulkstenes 5 jau sapeja vēl divainak, saucu māsiņu vina saka arste 7 no rita. Ok apskatija mani 3cm atverums jaiet uz dzemdibu nodalu. Tad nu zvaniju draugam.. bijam palata. Deva man stimulejosos. Musu meitina piedzima 10.22 bija viens plisums. Mani slaveja par pirmajam dzemdibam un atri. Neko sliktu nevaru pateikt

es jau biju aizmirsusi par to barosanas murgu , man ari nepatika , pat neviss nepatika, godigi butu teikt mani tas raisija riebumu ...

Dzemdības bija salīdzinoši vieglas, 1 naktī sākās sāpes, 4 no rīta ierados slimnīcā, 8 no rīta piedzima puika. Bet stāvoklī man nepatika būt, kā arī nepatika īpaši barot ar krūti, neizjutu nekādu prieku..līdz 6 mēnešiem baroju ar krūti, pēc tam biju priecīga pāriet uz mākslīgo maisījumu.

Man tāpat kā wee - stāvokļa būšana galīgi neradīja sajūsmu. :D

Uzlabosu statistiku, no pimas vismazakas sapes , lidz bernam uz rokam 5:30 , faktiski es 7:00 iestajos RDzN ar 9cm atverumu .... un 8:30 piedzima meita , ja es nebutu psihojusi , gan jau ka butu +/- ap 8, ja ne vel atrak
Dzemdeju bez jebkada EA, gazam u.t.t.
Uzvedos histeriski un neadekvati , principa viss bija labi un personals bija ok, man izbesija ara tas , ka es nezinaju ko vini daris un tas , ka mani meginaja iebaidit ar sausmu statstiem .... Es saprotu ari personalu , es vienkarsi viena bridi atteicos dzemdet , teicu , ka gribu keizaru un mani nekas nekrata :D Mani apmanija iebarojot kaut kadas tabletes ar vardiem , ka tie ir pretsapju lidzekli :D :D :D
Atskatoties tagad ar sodienas pratu , nu nebija tur nekadas elles mokas, ja briziem baigi sapeja, bet nu ne ta ka es tur uzvedos , busu godiga man vienkarsi , bija nenormali bail .... :D
100x esmu te jau teikusi , piedzemdet un izaudzinat kaut 10 , bet stavokli but es vairs nevelos ne par ko .... :)

Runājot par vīrieti, manējais bija visu laiku blakus. Pēc paša vēlēšanās. :)
Par spīti tam, ka bija smagas dzemdības, mani nebiedē pats process. Mani biedē sekas, kas būs pēc otrā iznēsētā bērna, pēc vēl vienām (iespējams) smagām dzemdībām.

Nu tātad. Paliku pie tonīšiem. Nu jā, pēc tonīšiem pārdūra ūdeņus par cik tie nebija nogājuši.. Un tad jau sajūtas ar bija uzreiz savādākas.. konkrētākas. Nu neko, pusstundu pastaigāju apkārt.. jāsaka, sāpes man palīdzēja pārvarēt līdzpaņemtā ūdens pudele, kā sāpe, tā iedzēru malciņu. Bija labi. Nu jā, un tad pēc pus 7 gāju dzemdēt. Izspiešanas process laikam ilga kādas 20 minūtes. Iegriezumu arī veica, bet jāsaka, ka par sāpēm neatceros itin neko. Un jā, 2012.gada 4. februārī 7:00 no rīta nāca pasaulē mazā. Tad bija pavisam liels atvieglojums un prieks par paveikto! :) Pēctam vēl tik šuva, atceros, ka nepatīkamas sajūtas bija, bet man bija super vecmāte, kas ar mani daudz runāja, līdz ar to man nebija laika domāt par sāpēm. :D Lai nu kā, dzemdības man bija kaut kas forš un ļoti ceru, ka nākošās būs ļoti līdzīgas! Un meitenea, halvenais nebaidieties. Jūs nezinat kā jums būs.. ātri un viegli, vai tomēr grūti. Labāk nedomāt un tad jau redzēsiet kā būs. Esiet mierīgas un viss būs labi.

Bāc. Uzrakstīju veselu lērumu. bet te parādās tikai daļa.. nu tad kad būs pauze uzrakstīšu pa jaunam! :D
.

Un runājot par vīrieti blakus .. es biju tā, kas bļāva, ka viņš dzemdību palātā 100% neies iekšā. Mhm, tajā dienā domas mainījās par 180• un es gribēju viņu sev blakus. Bija pilnīgi vienalga, ko viņš tur redz vai neredz. Gribēju, lai tajā skaistajā mirklī esam kopā :)

Kaut manas dzemdības bija teju pirms pieciem gadiem, atceros vēl tagad kā ko pozitīvu. Kopumā laikam viss ilga vien 4 stundiņas. Pamodos 3 naktī no sajūtas, ka ir nepieciešamība uz tualeti. Atgriežos.. un atkal tā sajūta. Nu labi, domāju tad tik jāsnauž tālāk, līdz sajutu pirmo vieglo sāpi, domāju, ka tas jau tikai tāpat vien. Pēc neilga laiciņa atkal iesāpējās viegli. Tad jau sapratu, ka kaut kas nav kā parasti. Uzņēmu laiku, un intervāls starp sāpēm bija aptuveni 7 minūtes.Tad nu mierīgu piecēlos no gultas, sapakoju somu. Vēl paguvu internetā palasīt. Līdz sapratu, ka laiks zvanīt ārstiem par cik biju viena un nebija kas aizved. Ap pieciem biju slimnīcā. Tad arī sākšs tās nopietnās sāpes. Pus stundiņu vajadzēja pagulēt uz tonīšiem.. nu tad laikam bija vissāpīgāk, jo baigi nevarēju uzpausties!

Man, kad viss sākās, iestājās tāds miers. Likās, ka pa mākoņiem dzīvojos un tas nenotiek ar mani. Laiks arī skrēja ātri. Jā, sāpēja, bet tās sāpes tik ātri aizmirstas. Un, kad mazo uzliek uz punča, kad pavadat pirmo nakti kopā, kad braucat mājās..uii, sāpes tad pavisam paliek par sen aizmirstu lietu :)

Adaa Šeit jau patiesība ir aptuveni 50/50. Diezgan liela daļa stāstu ir tīri viegli un patīkami. Un iznākums vēl jaukāks. Tikai vairāk acīs krīt stāsti par garām un grūtām dzemdībām, jo tie ir garāki. Vieglo dzemdību stāsti ir īsi un nemanāmi. Bet ir :-D

Sognare Man šķiet ļoti daudzām sākoties dzemdībām ieslēdzas cita domāšana un bailes pazūd. Un vienmēr var paņemt līdzi vīrieti, vai kādu citu uzticamu draudzeni vai radinieci, vai kaut vai dūlu, kas var pieskatīt, ja nu gadās tik trakas sāpes, ka zūd apziņa.
:-)

Es gribu ļoti turēt rokās savu bērniņu, dzirdēt pirmos sirdspukstus,bet kā iedomājos par dzemdībām tā viss,panika:-(

Man kā reiz otrādi - beidzot parādās vēlme to beidzot piedzīvot, lai tad zinātu, kā man būs :D

shie staasti azivien vairak akcentee,ka negribu dzemdibas.
Prieks par jusu visu izturibu

Ļoti, ļoti interesanti lasīt!! :)

paranoid, man teica, ka ātrāk par 3cm atvērumu nedod. Nezinu kāpēc tā. To arī kursos teica. civilizētās valstīs dod uzreiz..