Pārkopēšu -
Tātad 1dien no rīta devos uz DzN, kur mani lika iekšā uz ierosināšanu. Pēc plkst.11 pārdūra ūdeņus, jo izrādās bija jau 3cm atvērums, tā nu turpināju tusēt pa padomju laiku pirmsdzemdību palātu. Sākās sāpes ar apmēram 15min intervālu, bet tā arī nekas nagāja uz priekšu. Pēc pieciem mani sūtīja augšā uz stimulāciju. Pirms tam man ielaida EA, jo es zināju, ka neizturēšu (jā, esmu mīkstā) un sāka pilināt. Lieki teikt, ka es neko nejutu līdz apmēram desmitiem, kad riktīgi sāka spiest un EA man vairs nepapildināja. Elsu un pūtu līdz vienpadsmitiem, kad beidzot bija pilns atvērums un bija jāsāk spiest, bet es reāli nemācēju un man nesanāca, jo man likās, ka nejūtu kā un kur jāspiež. Pat divas dakteres atskrēja un beigās nācās pielietot vakumu, jo mazajam ekstremāli sāka kristies sirdspuksti. Tā nu mazuli var teikt izvilka plkst.23:41.
Man tiešām gāja grūti un šobrīd vēl saku, ka otreiz dzemdēt negribu. Arī ar vecmāti nebija paveicies, visu laiku izmeta visādas piezīmes, kas vēl vairāk nosit dzemdētprieku, ja tāds vispār ir. Tiku arī pie iegriezuma un divām šuvēm, kas vēl diezgan sāp, staigāju ar lielām sāpēm.
Šobrīd pēc pusgada arī saku to pašu - es piekristu otram bērnam tikai ar noteikumu, ja man kāds garantētu grūtniecību bez tādām problēmām, kā man bija un arī skaistas dzemdības. Bet to jau neviens nevar, tāpēc pagaidām otram ni un ni. Varbūt vēl pēc kāda laika būšu gatava otram.