Apkopojam dzemdību stāstus...

Latvijā par EA ir jāmaksā tikai vienreiz, par papilddevu nav jāmaksā. Nav jau tā cik reizes injicē, tik reizes tā summa jāmaksā!

Rīgā EA maksā 285.
un tomēr tas reāli ir tā vērts :-D

Nu to,ka kāda maksa būs,to es saprotu, bet pēc Šeit izlasītā es sapratu,ka tā nav maza maksa. Slimnīcā par narkozi ,cik zinu jāmaksā pie 40eiro.:-/

Pārlasot citu stāstus un savējo, saprotu, ka man bija reāli vieglas dzemdības, jo ātras. Papīrā bija ierakstītas 10 h, bet faktiski sāpēja 4h, spiešana 20 min.
Joprojām domāju nez kā būtu, ja būtu viss bijis dabīgi. Noteikti otrās dzemdībās nepaļaušos uz ārstiem un vairāk uzdošu jautājumus (t)
Copy-paste
Beidzot varu padalīties ar savu stāstu. Otrdien pamodos 6 no rīta ar tekošiem ūdeņiem. Zvanīju draugam, lai brauc šurp un paliku guļus, lai novilktu laiku. Kad atbrauca, ienesās istabā ar tekstu - davai, braucam, ātri, taisies! Vienvārdsakot, saskatījies filmas Sāpju nebija, ūdens tecēja lēnu, tāpēc nesteidzāmies. Pa ceļam vēl fast food ieēdām, kā rezultātā slimnīcā tik ap 12 bijām. Sākumā mani neņēma pretī, jo reaģents neuzrādīja, ka tek augļūdeņi atnāca cita ārste, kura secināja, ka plīsums ir sānā, tāpēc arī tek tik lēnu. Tā kā atvērums bija 3 cm, ielika parastajā palātā un draugu palaidu mājās, jo vēl ilgas stundas priekšā. Uzēdu pusdienas un dažas stundas pagulēju, rezultātā pamodos ar 6 cm atvērumu . Manējais skrien atpakaļ, jo viss kaut kā negaidīti viegli un ātri virzījās uz priekšu.
Ap 18 mani sāka stimulēt, joprojām neko nejutu. Pilnīgi vai sajutos vainīga, kad klausījos citu dzemdētāju kliedzienus, kamēr es tur čilā guļu. Ārsti arī staigā apkārt un joko vai maz sistēmā ir oksitocīns Kad sistēma pusē, beidzot sākās jautrība. 1 min sāpes ar 2-3 min intervālu un sāpes visu laiku pieauga. Un tā 4 stundas. Atvilkt elpu nevarēju, jo intervāls bija mazs, līdz ar to beigās visas manas bumbas sēdēšanas un elpošanas neko vairs nelīdzēja, nonācu dīvainā pusmiegā, neko vairs negribējās, atslābināties neiespējami, vārtos uz kāpnītēm. Pārbaudīja atvērumu - 1 cm nācis klāt. Sapratu, ka pēc šādas dinamikas vēl 10-12 h neizturēšu un paņēmu EA. Aa, bija tiik labi! Negribu reklamēt, bet bija tā vērts, viens no maniem labākajiem lēmumiem mūžā. Gāju ar domu, ka būs dabīgi, bet jau brīdī, kad pielika sistēmu, sapratu, ka tālāk var gaidīt jebkas. Mazliet tomēr žēl, ka dabīgas, normālas dzemdības nedabūju izjust, rodas jautājums kāpēc bija vajadzīga stimulācija, bet nu labi, gan jau ārsti zina, ko dara, ne jau hobija pēc liek sistēmu Personāls mēģināja atrunāt no EA, bet sapratu, ka par tādu mocīšanos neviens man medaļu nedos. Pēc tam jau viss notika pusstundas laikā - i atlikušie cm, i izspiešana. Izspiešanas laikā sāpes nejutu, tikai kontrakcijas, tā ka atlika tikai piepūst vaigus un strādāt. Beigās vēl personāls nopriecājas cik ļoti visam procesam EA nāca par labu
Galvenais, ka mazais brīnums ir ārā sveiks un vesels. Mīlestība no pirmā acu skatiena

EA dažos gadījumos ir bezmaksas, man bija ierosinātās dzemdības, paparasīju EA un dabūju bez maksas.
Bet vispār par dzemdībām NEKAS nav jāmaksā, neuzskatu, ka tie 200+ eiro ir TAADA nauda, ko nevar sakrāt. Ja ne, nu, tad jāciešas.
Es te smalki neiztirzāšu savu stāstu, bet es sevi pieskaitu pie pozitīvajiem stāstiem, dzemdības ilga 8,5 stundas, pirmās 4 diiezgan traki sāpēja, tad dabūju EA un jutos, kā paradīzē-tāpēc to atceros kā pasaku nevis šausmeni.

Neons šķiet esmu no citas pasaules,jo es to nezināju:-D

Manuprat vertiga diskusija. Kaut man par tuvos planos nav dzemdibas ka tadas tacu es no tiem cilvekiem kuriem jo vairak info jo labak jutos. Un nav svarigi, laba vai slikta, man ir svarigi zinat. Man neder pozitivaa iedvesma vai "strausa politika".

Sognare, Latvijā EA ir par maksu. Tu no kuras planētas?... :-D

Tā kā man ir veselības problēmas un trešajā trimestrī sākās izteikta preeklampsija, tad jau no 34. nedēļas biju Rīgas Dzemdību nama pirmsdzemdību nodaļā uz novērošanu. Pēc nedēļas gulēšanas nodaļā, veselības rādītāji beidzot bija normas robežās, bet ar dakteri jau bijām norunājušas, ka mazuļa dzimšanas diena būs 27.04., bet vēl atlikušās divas nedēļas tāpat pavadīšu nodaļā, jo jau iepriekš ir bijusi slikta anamnēze. Tā nu iekārtojos palātā uz ilgāku laiku, nosvinēju savu dzimšanas dienu un sāku emocionāli gatavoties mūsu satikšanās reizei.
Tā kā veselības rādītāji uzlabojās, man tika atļauts arī reizi dienā iziet 30 minūšu pastaigā. Tā nu 13.04. (35 grūtniecības nedēļā) pēc pusdienām kārtējo reizi māsiņām pateicu, ka dodos pastaigā, pa ceļam satiku dakteri, kura vēl noteica, lai eju tagad, kamēr vēl saulīte spīd, jo uz plkst. 16 sola lietu. Tomēr mana pastaiga izvērtās ļoti īsa. 200m no RDzN durvīm man nogāja ūdeņi. Kādu laiku vēl stāvēju apstulbusi, bet pēc pāris minūtēm griezos atpakaļ un devos uz nodaļu. Māsiņas izbrīnītas, es šokā un daktere vēl vairāk.
Pirmais, ko daktere noteica, ka lietu solīja uz 16 nevis 15. Pie sevis cerēju, ka šoreiz, ja jau nogājuši ir ūdeņi, ļaus man dzemdēt pašai, bet pēc nepilnas pusstundas, tomēr tika pieņemts lēmums par ķeizaru un mani pārņēma maza vilšanās sajūta. Tomēr sākoties operācijai sāka līt arī lietus un plkst. 16.22 piedzima mans dēliņš.

Paga paga Jūs gribat teikt,ka atsāpināšana ir pa maksu????:-|,pat operāciju veic ar atsāpināšanu,bet dzemdībās jācieš??:-/

roniitis, jā, bet man pirmās dzemdības bija Bulduros un "devas" saņēmu daudz par daudz (tikai īsti nepalīdzēja, jo laikam iedūruši bija neriktīgā vietā - lielu daļu sāpju jutu tāpat), anestezioloģe nevarēja saprast, kāpēc es joprojām mokos sāpēs un turpināja tik laist iekšā... Bet beigās maksāju tikai to vienu standarta summu par EA. Tagad varbūt kaut kas ir mainījies...

Es iekopēšu savu dzemdību stāstu no Grūtnieču beztēmas. :-D
Ap 17:00 sākās slavenās mēnešreižu sāpes, kuras mani mocīja jau kādu mēnesi. Man nebija ne jausmas, ka sākušās dzemdības, vēl kādas 3h darīju savas lietiņas un domāju, ka pāries. Kad tomēr sapratu, ka ir, man atbrauca man pakaļ, savācām vecmāti un devāmies uz slimnīcu. Es pat nepaspēju izdušoties, matus izmazgāt, kājas noskūt. Sāpes raksturotu kā ļoti stipras mēnešreižu sāpes, nekā savādāk. Aptuveni 20:45 bijām slimnīcā, kur jau bļāvu, jo kontrakcijas bija ar pāris minūšu intervālu un biju gatava rāpot pa sienām. Atvērums bija 6cm. Tai pat laikā, viss notika nepiespiestā gaisotnē, ar joku plēšanu un tā. Nezinu kādā veidā dzemdībās ieklīda mana mamma. Turpināju rāpot pa sienām, 21:30 atvērums bija 9cm. Līdu vannā - tas bija labākais lēmums manā mūžā. Lai gan process līdz ar iekāpšanu ūdenī nedaudz apstājās, vecmāte piedāvāja stimulējošu šprici, bet atteicos. Un arī šo lēmumu es nenožēloju. Aptuveni pēc 23iem atvērums bija 10cm un sākās jautrākā daļa. Ik pa brīdim pataustīju mazuļa galviņu, kas bija ļoti liels palīgs, lai nepadotos. Kājstarpē plēsa pušu, bet cīnījos. Vannā bija liels pluss, izstumšanā ar rokām varēja pievilkties pie rokturiem sānos, bet ar kājām atspiesties pret stieni un tas palīdzēja bērniņam nākt ārā. Vienu brīdi likās, ka tas nekad nebeigsies, bet nākamajā jau spiedu nepārtraukti un vispār nebija laika saprast, kas notiek. 00:26 mazā bija ārā un mani pārņēma neaprakstāms atvieglojums un laimes sajūta, kad uzlika mazo uz krūtīm. Man plīsumi bija minimāli, vecmāte teica - pāris skrambiņas. Sāpēja tikai, kad uzsmidzināja kādu līdzekli, pati šūšanas it nemaz. Dzemdības bija ļoti sāpīgas, bet neaprakstāmi skaistas un lepojos, ka izcietu tās bez jebkādas medicīniskās iejaukšanās vai atsāpināšanām. Esmu ļoti laimīga, ka izvēlējos dzemdības ūdenī!!! :-D

Neons,nu man vispaar nav saprotama taa EA doshana devaas.Un cik esmu dzirdeejusi tad Latvijaa aizdomigi aatri iziet taas devas,lai gan taa nevajadzeetu buut.Mani mokas lielas aizdomas,ka tas viss ir izdariits ar noluuku vairaak nopelniit,nevis paliidzeet dzemdeetaajaam.

Lasu un šausminos, kaut pašai jau bijušas divas dzemdības un iespējams plānosim vēl vienas... Sajūta, ka Latvijas ārstiem sagādā baudu mocīt dzemdētājas....
Atkal un atkal atkārtošos - EA var un drīkst palikt tik ilgi, cik nepieciešams un arguments, ka vairs netiks dots, jo "jājūt kontrakcijas pie izspiešanas" ir bullšits! Ar EA spiedienu pirms spiešanas var just ideāli un tāpēc nav jāsamazina deva!!! Kas ir ar tiem Latvijas ārstiem?!?!... Un kāpēc EA var dot tikai sākot ar 4 cm?... Un kāpēc tas vispār ir par maksu?!? Šis viss ir baigais absurds un jaunu sieviešu mocīšana!
Ieteiktu katrai, kurai vēl dzemdības priekšā, pieprasiet EA uzreiz kā ierodaties slimnīcā. Vnk uzstājiet uz to! Nav jums jājūt kontrakciju sāpes tikai tāpēc, ka viņi tā grib. Otrkārt - neļaujiet samazināt devu pirms izspiešanas! Es jums apsolu - jūs visu nepieciešamo jutīsiet izņemot sāpes. Treškārt - nesteidzaties! Viņi jūs steidzinās, jo viņiem iespējams maiņa jānodod, bet tās nav jūsu problēmas! Ar stimulāciju, ja tāda paredzēta, palūdziet, lai devu ievada pamazām (nevis, ka pēc stundas jums jau kontrakcijas maksimāli stipras). Un visu dariet palēnām, bez stresa un panikas.

Man ir superīgs dēls. Nu jau gandrīz 8 gadi pagājuši.
Lasu par tām garajām dzemdību stundām un domāju - ko es te čīkstu.. :D
Atceros, ka pamodos ap 7iem no rīta. Jutu nelielas sāpes. Uzreiz nesapratu, ka tās varētu būt dzemdību sāpes. Iegāju vēl siltā vannā. Domāju, ja tad nepāries, tad drošības pēc aizbraukšu uz slimnīcu. Pirms 9iem sapratu, ka laikam tomēr jābrauc ir. Nedaudz pēc 9iem bijām slimnīcā un 12 dienā jau čalītis bija klāt. Lai gan līdz piedzimšanai slimnīcā pabiju tikai 3h, sāpes bija neciešamas. Man ir diezgan augsts sāpju slieksnis. Sāpēja tik ļoti laikam tāpēc, ka tas viss tik strauji notika. Ūdeņi arī paši nenogāja, bet īsi pirms spiešanas man pārdūra placentu, jo atvērums jau bija tik liels, ka jāguļās uz dzemdību galda (vai kā viņu tur sauc). Tās sāpes ir tik atmiņā paliekošas, ka tas ir viens no iemesliem kāpēc vēl jo projām negribu palikt stāvoklī. (t) ..katrā ziņā, godīgi sakot, nemaz neizbaudīju dzemdību procesu. Labi, ka bija klāt mans vīrietis, jo bez viņa būtu pavisam grūti.

Es gan sapņoju par bērniņu, sāpes mani nebaida, taas ir to vērtas , es tik ļoti nožēloju, ka uztaisīju abortu, lasu un acīs asaras.
:'-(
Ļoti ceru, ka pienāks diena, kad arī to piedzīvošu.

Ak es ari ,jo vairāk lasu ,jo vēl vairāk baidos.

Es apbrīnojuu, kā jūs pēc ķeizara uzreiz varējāt staigāt? :-O
Mani uz palātu atveda ap kādiem 8 vai pus 9 vakarā, kājas es sāku just tikai nākamajā rītā ap kādiem 9 vai pat vēl vēlāk, un pat tad ne īpaši varēju pakustināt. Man tas bija tāds neliels šoks, jo vīrs vēl nebija atbraucis, a mazo jau atveda un viņa sāka raudāt, bet es ne kājas varēju pakustināt kārtīgi, ne vispār pagriezties, kur nu vēl izkāpt. Jutos kā tāds bezpalīdzīgs ronis, labi, ka istabā bija vēl viena meitene, viņa man bebi apčubināja, lai neraud.
Jums pēc narkozes arī papēži bija nejūtīgi? Man vienu brīdi likās, ka viņi atrofējušies jau, jo kādus 3mēn bija zili un nejūtīgi. :-D

Robīte, es domāju, ka no vietas atkarīgs, jā. Man ķeizaroja Rīgas Dzemdību namā.
Galvenais esot laicīgi pabrīdināt dakteri, jo esot tādi, kuri nepiekrītot vīru klātbūtnei.
Ja godīgi, es tajā brīdī vairāk uztraucos par to, vai vīram gadījumā nepaliks slikti, nekā par sevi :D
Bet ļoti priecājos, ka viņš varēja būt ar mums. Mani aizveda uz to pecpoperācijas telpu, bet meitiņa varēja būt ar viņu.
Ķeizars galīgi nav nekas nesāpīgs un foršs. Labprātīgā variantā nekad nezivēlētos, neskatoties uz 1.dzemdību ārprātu.
Vismokošākā ir tā sajūta, ka mazo izķeizaro, bet reāli samīļoju un pabaroju viņu tik pēc kādām 5h.
Atkopšanās gan man abas reizi es bija viegla. Bet, es neļāvu sev iesēdēties un iegulēties- kā tiku palātā, tā prasīju, lai izņem urīna katetru un mēģināju celties.
Tik šoreiz man operācijas laikā bija sagājis gaiss iekšā (tā man paskaidroja ķirurgs), un, kamēr tie gaisa burbulīši izlīdzinājās, sāpes bija nežēlīgas.

Man līdzīgs stāsts kā Teddy - nav no vieglākajiem.
Viss sākās manas dakteres noliktajā datumā - 17.janvārī. No rīta nogāja gļotu korķis. Tā nu visu dienu knosījos pa māju un gaidīju, kad sāksies sāpītes. Vīrs arī atlika visus darbus un dzīvojās ar mani pa māju gadījumā "ja būs jābrauc". Protams, es jau viņam teicu lai droši dodas savās gaitās jo atbraukt no darba paspēs vēl 10x pirms mums uz slimnīcu būs jādodas, bet nu tomēr viņš izdomāja palikt. Tā nu visu dienu dzīvojos pa māju, dažreiz kaut kā mazleit vilka vēderu, bet tās noteikti nebija kontrakcijas. Gaidīju brīdi, kad nu sāksies. Sazinājos ar savu dakteri - viņa saka, lai jau braucu uz slimnīcu, bet es neaizbraucu jo likās daudz par ātru un pareizi darīju.
Aizgājām ap 00.00 gulēt un tad sākās īstās sāpes, sākumā mazliet vieglas un neregulāras, pēc tam jau stiprākas un ar noteiktākiem laika intervāliem, lai gan tos intervālus tiešām bija grūti skaitīt. Bija apmēram 1 minūti (dažreiz mazāk) sāpes ik pēc 5-7 minūtēm. Tā nu pacietīgi elpoju, skaitīju kontrakcijas un centos iemigt, bet tā kā viņas jau bija diez gan stipras, gandrīz nesanāca pagulēt. Vienā brīdī jūtu, ka ieslīdu miegā un te pēkšņi tāds kā tikšķis (pārplīst mazs balons :D) jūtu, ka nogāja ūdeņi. Sāk tecēt daudz.... un es mļķe salikusi somā visas mantas un nonesusi uz mašīnu nonesu arī pamperbikses.. tā nu ar parastajām paketēm centos kaut ko savākt. Nu gan modināju vīru, lai pamazām dodamies uz slimnīcu. Bija plkst 05.30 apmēram, kur ierados Jūrmalas dzemdību nodaļā. Tur mani apskata.. uzdod visus tos stulbos jautājumus, kas jau viss mātes pasē rakstīts. Dežūrdaktere saka - jums atvērums 1 cm. Es domāju - kooo?? nopietni?? tikai 1cm?? un tā jau sāp?? Aizsūta mūs uz ģimenes palātu ar tekstu ka pēc pāris h nāks mani pārbaudīt, kā viss progresē. Tā es turpinu ik pa brīdim skaitīt kontrakcijas, gulēt gultā un elpot. Nezinu kāpēc man negribējās staigāt visur kur apkārt un iet dušā. Pēc pāris h atnāk dakteris, laikam ap 08.00. skatās 3-4 cm atvērums, bet man jau tā sāp. Domāju..bāc.. man vēl 6cm jāizvelk un vēl jāpiedzemdē, vajadzēs spēku paņēmu EA. Pārvada mani uz dzemdību zāli un uzlika uz tonīšiem. Mazā jutās labi un man arī svētlaime- nekas nesāp. Pat ēst sagribējās. Tā nu es tur guļu, mani visu laiku pieskata vecmāte. Ik pēc pusstundas/stundas skatās progresu. Liekas, ka arī lika stimulēt,bet katrā ziņā par to man neko neteica. Ap 12.00 bija 7-8 cm atvērums. Tā nu es nopriecājos, ka viss iet uz priekšu. Vecmāte gan saka, ka nākamo devu man nedos jo vajag lai es pie dzemdībām jūtu kontrakcijas. Ok.. viss kārtībā. Paiet vēl kāds laiks, vecmāte man paziņo, ka nekas neiet uz priekšu. Dzemdes kakla viena puse neverās vaļā un mazā neslīd iekšā iegurnī. Es tur locos visādi pēc viņas ieteikumiem, sēžu uz krēsla, visādās pozās. Atnāk vēl divas vecmātes pēta mani - ir jau 15.00 un viņas saka, ka nekas vēl joprojām nav gājis uz priekšu. Pa to laiku es jau vismaz stundu pilnā apmērā jūtu kontrakcijas, mēģinu elpot un ieņemt pareizās pozas, lai vērtos dzemdes kakls, bet sāp tik nežēlīgi ik pēc 1-2 min un nepaspēju pat atelpoties. Un tad vecmātes saka, ka "es nebūšu dzemdētāja" un liek man parakstīt papīrus uz ķeizaru. Manu vīru aizsūta uz palātu, lai mani gaida tur. Man domas galvā šaudās - no vienas puses es priecājos ka beidzot man tur visu atsāpinās, jo likās ka tiešām vairs neizturēšu daudz kontrakcijas, no otras puses - ķeizars?? kāds ķeizars? Es pat ne minūti par to nebiju nekad iedomājusies, ka man tādu varētu taisīt!!! Esmu jau uz operāciju galda un slēdzos ārā, lai gan narkoze protams nav pilnā. Cenšos turēties lai ieraudzītu meitiņu, kad viņu izņems no punča. Tomēr atslēdzos uz sekundi un tad dzirdu mazo brēkulīti un tad man viņu iedod nobučot un aizved pie tēta. Mani atved atpakaļ uz palātu un tur mani jau sagaida vīrs ar meitiņu un krūtīm. Tas bija laikam manas dzīves mīļākais, skaistākais mirklis ko redzēju.(l)
Tagad jau pagājušas 9 dienas un sāku jau justies kā cilvēks, bet pirmās dienas bija ļoti smagas. Grūti bija no gultas piecelties, mazo pabarot un saņemties spēkus. Vēl cīnos ar krūtsbarošanu, jo piens "atnāk lēni" un ne tik cik vajadzētu.