Apkopojam dzemdību stāstus...

 
Reitings 3647
Reģ: 26.12.2009
Tēmās par grūtniecību ir daudzi dzemdību stāsti, bet tie ir izmētāti pa vairāk kā tūkstots lapām. Nodomāju, ka būtu jauki, ja šos stāstus apkopotu vienā foruma tēmā :-)
26.01.2017 13:03 |
 
Reitings 1208
Reģ: 10.12.2013
Plānotā ķeizarā var piedalīties vīrs! :)
Man tikko septembrī kā reiz bija.
27.01.2017 15:17 |
 
Reitings 5625
Reģ: 29.01.2009
Varbūt atkarīgs no slimnīcas arī?
Liepājā manai draudzenei neļāva...
27.01.2017 15:37 |
 
Reitings 5625
Reģ: 29.01.2009
Interesanti palika, jāpārjautā, varbūt tomēr bija kāds cits iemesls...
27.01.2017 15:38 |
 
Reitings 870
Reģ: 17.03.2015
Esam nobriedusi beebim,bet loti baidos no dzemdiibam. Organisms man tads svaks,loti nepanesu saapes. Neatvieglo arii tas,ka maasai bija loti,loti smagas dzemdiibas :'-( mani interese keizars,kaada reeta pec ta paliek? Vai loti manaama?
27.01.2017 15:59 |
 
Reitings 9995
Reģ: 19.11.2014
Khkh, tev bija tas vīrs, kurš domāja, ka tik maziņiem tak pamperu nevajag? :-D
27.01.2017 16:02 |
 
Reitings 2995
Reģ: 22.06.2016
Uj, izlasīju pirmo lapu un pārgāja vēlme dzemdēt :-D Agrāk domāju, ka dzemdēšu tikai ar ķeizaru, jo nespēju iztēloties visu to grūšanu un bļaušanu un sāpes, bet laikam tas arī tomēr nav tas labākais variants. AAAA! :-D
27.01.2017 16:20 |
 
Reitings 441
Reģ: 29.01.2009
Jā, starp citu, sliktākā motivācija ever ir klausīties, kā blakus zālēs nenormāli bļauj. :D
Protams, saprotu, ka sāpes ir sāpes, bet dažs tiešām pārspīlē un tā tikai dara pāri savām bērnam. Dažbrīd gribējās ieiet blakus zālē un pateikt- beidz spiegt, elpo taču, velns parāvis!!!! :D
27.01.2017 16:23 |
 
Reitings 909
Reģ: 20.01.2016
Kad ir pienākusi dzemdību diena, nav vairs nekādu baiļu un uztraukuma. Vismaz man kā unique - laiks skrēja ļoti ātri un bija sajūta, ka tas nenotiek ar mani.
Par vīrieša piedalīšanos - es arī negribēju, domāju - priekš kam vajag utt, bet priecājos, ka viss sanāca tā, ka līdz izspiešanas brīdim, draugs bija klāt. Pirmkārt, esmu priecīga par to, ka viņš bija klāt tāpēc, ka vairākas epizodes nemaz neatceros, pēc dzemdībām viņam prasīju, lai atstāsta man kas un kā ir bijis, jo pati nespēju sakarīgi domāt un sekot visam līdzi. Otrkārt, viņš bija ļoti liels atbalsts un motivētājs. Es nevaru teikt, ka bez viņa noteikti būtu bijis baigi slikti, ka es netiktu ar to galā - protams, ka tiktu. Man nebija vairs izvēles :D Bet sliktāk no tā, ka viņš bija blakus, arī nebija.
Un es ļoti, ļoti gribētu būt atkal stāvoklī, man tik ļoti patika grūtniecība, bet dzemdēt gan vairs negribu.
27.01.2017 16:32 |
 
Reitings 4113
Reģ: 14.11.2012
Undiya, mans :D un ar tik nopietnu seju man. kad atveda uz palātu paziņo, ka domāja, ka mazie uzreiz vai tad čurā? :D
27.01.2017 16:47 |
 
Reitings 1859
Reģ: 08.09.2016
mazie uzreiz vai tad čurā?

:-D:-D:-D
27.01.2017 16:50 |
 
Reitings 4113
Reģ: 14.11.2012
uztraukums un tā :D Viņam vecmāte teikusi, lai taisa bodiju ciet un velk pidžammu, viņš klausījis vecmāti, jo domājis , ka labāk zina :D
27.01.2017 16:51 |
 
Reitings 153
Reģ: 29.11.2011
Pārkopēšu -
Tātad 1dien no rīta devos uz DzN, kur mani lika iekšā uz ierosināšanu. Pēc plkst.11 pārdūra ūdeņus, jo izrādās bija jau 3cm atvērums, tā nu turpināju tusēt pa padomju laiku pirmsdzemdību palātu. Sākās sāpes ar apmēram 15min intervālu, bet tā arī nekas nagāja uz priekšu. Pēc pieciem mani sūtīja augšā uz stimulāciju. Pirms tam man ielaida EA, jo es zināju, ka neizturēšu (jā, esmu mīkstā) un sāka pilināt. Lieki teikt, ka es neko nejutu līdz apmēram desmitiem, kad riktīgi sāka spiest un EA man vairs nepapildināja. Elsu un pūtu līdz vienpadsmitiem, kad beidzot bija pilns atvērums un bija jāsāk spiest, bet es reāli nemācēju un man nesanāca, jo man likās, ka nejūtu kā un kur jāspiež. Pat divas dakteres atskrēja un beigās nācās pielietot vakumu, jo mazajam ekstremāli sāka kristies sirdspuksti. Tā nu mazuli var teikt izvilka plkst.23:41.
Man tiešām gāja grūti un šobrīd vēl saku, ka otreiz dzemdēt negribu. Arī ar vecmāti nebija paveicies, visu laiku izmeta visādas piezīmes, kas vēl vairāk nosit dzemdētprieku, ja tāds vispār ir. Tiku arī pie iegriezuma un divām šuvēm, kas vēl diezgan sāp, staigāju ar lielām sāpēm.
Šobrīd pēc pusgada arī saku to pašu - es piekristu otram bērnam tikai ar noteikumu, ja man kāds garantētu grūtniecību bez tādām problēmām, kā man bija un arī skaistas dzemdības. Bet to jau neviens nevar, tāpēc pagaidām otram ni un ni. Varbūt vēl pēc kāda laika būšu gatava otram.
27.01.2017 16:52 |
 
Reitings 2995
Reģ: 22.06.2016
Sāp vel pusgadu pec dzemdībām? Jo vairak lasu, jo mazāk man dzemdēt gribas :-D
27.01.2017 16:54 |
 
Reitings 153
Reģ: 29.11.2011
Nesāp pusgadu. Laikam kaut kā ne tā sarakstīju:-D
27.01.2017 16:59 |
 
Reitings 657
Reģ: 29.01.2009
Man līdzīgs stāsts kā Teddy - nav no vieglākajiem.
Viss sākās manas dakteres noliktajā datumā - 17.janvārī. No rīta nogāja gļotu korķis. Tā nu visu dienu knosījos pa māju un gaidīju, kad sāksies sāpītes. Vīrs arī atlika visus darbus un dzīvojās ar mani pa māju gadījumā "ja būs jābrauc". Protams, es jau viņam teicu lai droši dodas savās gaitās jo atbraukt no darba paspēs vēl 10x pirms mums uz slimnīcu būs jādodas, bet nu tomēr viņš izdomāja palikt. Tā nu visu dienu dzīvojos pa māju, dažreiz kaut kā mazleit vilka vēderu, bet tās noteikti nebija kontrakcijas. Gaidīju brīdi, kad nu sāksies. Sazinājos ar savu dakteri - viņa saka, lai jau braucu uz slimnīcu, bet es neaizbraucu jo likās daudz par ātru un pareizi darīju.
Aizgājām ap 00.00 gulēt un tad sākās īstās sāpes, sākumā mazliet vieglas un neregulāras, pēc tam jau stiprākas un ar noteiktākiem laika intervāliem, lai gan tos intervālus tiešām bija grūti skaitīt. Bija apmēram 1 minūti (dažreiz mazāk) sāpes ik pēc 5-7 minūtēm. Tā nu pacietīgi elpoju, skaitīju kontrakcijas un centos iemigt, bet tā kā viņas jau bija diez gan stipras, gandrīz nesanāca pagulēt. Vienā brīdī jūtu, ka ieslīdu miegā un te pēkšņi tāds kā tikšķis (pārplīst mazs balons :D) jūtu, ka nogāja ūdeņi. Sāk tecēt daudz.... un es mļķe salikusi somā visas mantas un nonesusi uz mašīnu nonesu arī pamperbikses.. tā nu ar parastajām paketēm centos kaut ko savākt. Nu gan modināju vīru, lai pamazām dodamies uz slimnīcu. Bija plkst 05.30 apmēram, kur ierados Jūrmalas dzemdību nodaļā. Tur mani apskata.. uzdod visus tos stulbos jautājumus, kas jau viss mātes pasē rakstīts. Dežūrdaktere saka - jums atvērums 1 cm. Es domāju - kooo?? nopietni?? tikai 1cm?? un tā jau sāp?? Aizsūta mūs uz ģimenes palātu ar tekstu ka pēc pāris h nāks mani pārbaudīt, kā viss progresē. Tā es turpinu ik pa brīdim skaitīt kontrakcijas, gulēt gultā un elpot. Nezinu kāpēc man negribējās staigāt visur kur apkārt un iet dušā. Pēc pāris h atnāk dakteris, laikam ap 08.00. skatās 3-4 cm atvērums, bet man jau tā sāp. Domāju..bāc.. man vēl 6cm jāizvelk un vēl jāpiedzemdē, vajadzēs spēku paņēmu EA. Pārvada mani uz dzemdību zāli un uzlika uz tonīšiem. Mazā jutās labi un man arī svētlaime- nekas nesāp. Pat ēst sagribējās. Tā nu es tur guļu, mani visu laiku pieskata vecmāte. Ik pēc pusstundas/stundas skatās progresu. Liekas, ka arī lika stimulēt,bet katrā ziņā par to man neko neteica. Ap 12.00 bija 7-8 cm atvērums. Tā nu es nopriecājos, ka viss iet uz priekšu. Vecmāte gan saka, ka nākamo devu man nedos jo vajag lai es pie dzemdībām jūtu kontrakcijas. Ok.. viss kārtībā. Paiet vēl kāds laiks, vecmāte man paziņo, ka nekas neiet uz priekšu. Dzemdes kakla viena puse neverās vaļā un mazā neslīd iekšā iegurnī. Es tur locos visādi pēc viņas ieteikumiem, sēžu uz krēsla, visādās pozās. Atnāk vēl divas vecmātes pēta mani - ir jau 15.00 un viņas saka, ka nekas vēl joprojām nav gājis uz priekšu. Pa to laiku es jau vismaz stundu pilnā apmērā jūtu kontrakcijas, mēģinu elpot un ieņemt pareizās pozas, lai vērtos dzemdes kakls, bet sāp tik nežēlīgi ik pēc 1-2 min un nepaspēju pat atelpoties. Un tad vecmātes saka, ka "es nebūšu dzemdētāja" un liek man parakstīt papīrus uz ķeizaru. Manu vīru aizsūta uz palātu, lai mani gaida tur. Man domas galvā šaudās - no vienas puses es priecājos ka beidzot man tur visu atsāpinās, jo likās ka tiešām vairs neizturēšu daudz kontrakcijas, no otras puses - ķeizars?? kāds ķeizars? Es pat ne minūti par to nebiju nekad iedomājusies, ka man tādu varētu taisīt!!! Esmu jau uz operāciju galda un slēdzos ārā, lai gan narkoze protams nav pilnā. Cenšos turēties lai ieraudzītu meitiņu, kad viņu izņems no punča. Tomēr atslēdzos uz sekundi un tad dzirdu mazo brēkulīti un tad man viņu iedod nobučot un aizved pie tēta. Mani atved atpakaļ uz palātu un tur mani jau sagaida vīrs ar meitiņu un krūtīm. Tas bija laikam manas dzīves mīļākais, skaistākais mirklis ko redzēju.(l)
Tagad jau pagājušas 9 dienas un sāku jau justies kā cilvēks, bet pirmās dienas bija ļoti smagas. Grūti bija no gultas piecelties, mazo pabarot un saņemties spēkus. Vēl cīnos ar krūtsbarošanu, jo piens "atnāk lēni" un ne tik cik vajadzētu.
27.01.2017 17:33 |
 
Reitings 1208
Reģ: 10.12.2013
Robīte, es domāju, ka no vietas atkarīgs, jā. Man ķeizaroja Rīgas Dzemdību namā.
Galvenais esot laicīgi pabrīdināt dakteri, jo esot tādi, kuri nepiekrītot vīru klātbūtnei.
Ja godīgi, es tajā brīdī vairāk uztraucos par to, vai vīram gadījumā nepaliks slikti, nekā par sevi :D
Bet ļoti priecājos, ka viņš varēja būt ar mums. Mani aizveda uz to pecpoperācijas telpu, bet meitiņa varēja būt ar viņu.
Ķeizars galīgi nav nekas nesāpīgs un foršs. Labprātīgā variantā nekad nezivēlētos, neskatoties uz 1.dzemdību ārprātu.
Vismokošākā ir tā sajūta, ka mazo izķeizaro, bet reāli samīļoju un pabaroju viņu tik pēc kādām 5h.
Atkopšanās gan man abas reizi es bija viegla. Bet, es neļāvu sev iesēdēties un iegulēties- kā tiku palātā, tā prasīju, lai izņem urīna katetru un mēģināju celties.
Tik šoreiz man operācijas laikā bija sagājis gaiss iekšā (tā man paskaidroja ķirurgs), un, kamēr tie gaisa burbulīši izlīdzinājās, sāpes bija nežēlīgas.
27.01.2017 17:36 |
 
Reitings 1606
Reģ: 01.11.2013
Es apbrīnojuu, kā jūs pēc ķeizara uzreiz varējāt staigāt? :-O
Mani uz palātu atveda ap kādiem 8 vai pus 9 vakarā, kājas es sāku just tikai nākamajā rītā ap kādiem 9 vai pat vēl vēlāk, un pat tad ne īpaši varēju pakustināt. Man tas bija tāds neliels šoks, jo vīrs vēl nebija atbraucis, a mazo jau atveda un viņa sāka raudāt, bet es ne kājas varēju pakustināt kārtīgi, ne vispār pagriezties, kur nu vēl izkāpt. Jutos kā tāds bezpalīdzīgs ronis, labi, ka istabā bija vēl viena meitene, viņa man bebi apčubināja, lai neraud.
Jums pēc narkozes arī papēži bija nejūtīgi? Man vienu brīdi likās, ka viņi atrofējušies jau, jo kādus 3mēn bija zili un nejūtīgi. :-D
27.01.2017 17:57 |
 
Reitings 3450
Reģ: 06.06.2015
Ak es ari ,jo vairāk lasu ,jo vēl vairāk baidos.
27.01.2017 18:05 |
 
Reitings 724
Reģ: 29.10.2016
Es gan sapņoju par bērniņu, sāpes mani nebaida, taas ir to vērtas , es tik ļoti nožēloju, ka uztaisīju abortu, lasu un acīs asaras.
:'-(
Ļoti ceru, ka pienāks diena, kad arī to piedzīvošu.
27.01.2017 18:22 |
 
Reitings 74
Reģ: 29.01.2009
Man ir superīgs dēls. Nu jau gandrīz 8 gadi pagājuši.
Lasu par tām garajām dzemdību stundām un domāju - ko es te čīkstu.. :D
Atceros, ka pamodos ap 7iem no rīta. Jutu nelielas sāpes. Uzreiz nesapratu, ka tās varētu būt dzemdību sāpes. Iegāju vēl siltā vannā. Domāju, ja tad nepāries, tad drošības pēc aizbraukšu uz slimnīcu. Pirms 9iem sapratu, ka laikam tomēr jābrauc ir. Nedaudz pēc 9iem bijām slimnīcā un 12 dienā jau čalītis bija klāt. Lai gan līdz piedzimšanai slimnīcā pabiju tikai 3h, sāpes bija neciešamas. Man ir diezgan augsts sāpju slieksnis. Sāpēja tik ļoti laikam tāpēc, ka tas viss tik strauji notika. Ūdeņi arī paši nenogāja, bet īsi pirms spiešanas man pārdūra placentu, jo atvērums jau bija tik liels, ka jāguļās uz dzemdību galda (vai kā viņu tur sauc). Tās sāpes ir tik atmiņā paliekošas, ka tas ir viens no iemesliem kāpēc vēl jo projām negribu palikt stāvoklī. (t) ..katrā ziņā, godīgi sakot, nemaz neizbaudīju dzemdību procesu. Labi, ka bija klāt mans vīrietis, jo bez viņa būtu pavisam grūti.
27.01.2017 18:22 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits