Apkopojam dzemdību stāstus...

Adaa Šeit jau patiesība ir aptuveni 50/50. Diezgan liela daļa stāstu ir tīri viegli un patīkami. Un iznākums vēl jaukāks. Tikai vairāk acīs krīt stāsti par garām un grūtām dzemdībām, jo tie ir garāki. Vieglo dzemdību stāsti ir īsi un nemanāmi. Bet ir :-D

Man, kad viss sākās, iestājās tāds miers. Likās, ka pa mākoņiem dzīvojos un tas nenotiek ar mani. Laiks arī skrēja ātri. Jā, sāpēja, bet tās sāpes tik ātri aizmirstas. Un, kad mazo uzliek uz punča, kad pavadat pirmo nakti kopā, kad braucat mājās..uii, sāpes tad pavisam paliek par sen aizmirstu lietu :)

Kaut manas dzemdības bija teju pirms pieciem gadiem, atceros vēl tagad kā ko pozitīvu. Kopumā laikam viss ilga vien 4 stundiņas. Pamodos 3 naktī no sajūtas, ka ir nepieciešamība uz tualeti. Atgriežos.. un atkal tā sajūta. Nu labi, domāju tad tik jāsnauž tālāk, līdz sajutu pirmo vieglo sāpi, domāju, ka tas jau tikai tāpat vien. Pēc neilga laiciņa atkal iesāpējās viegli. Tad jau sapratu, ka kaut kas nav kā parasti. Uzņēmu laiku, un intervāls starp sāpēm bija aptuveni 7 minūtes.Tad nu mierīgu piecēlos no gultas, sapakoju somu. Vēl paguvu internetā palasīt. Līdz sapratu, ka laiks zvanīt ārstiem par cik biju viena un nebija kas aizved. Ap pieciem biju slimnīcā. Tad arī sākšs tās nopietnās sāpes. Pus stundiņu vajadzēja pagulēt uz tonīšiem.. nu tad laikam bija vissāpīgāk, jo baigi nevarēju uzpausties!

Un runājot par vīrieti blakus .. es biju tā, kas bļāva, ka viņš dzemdību palātā 100% neies iekšā. Mhm, tajā dienā domas mainījās par 180• un es gribēju viņu sev blakus. Bija pilnīgi vienalga, ko viņš tur redz vai neredz. Gribēju, lai tajā skaistajā mirklī esam kopā :)

Bāc. Uzrakstīju veselu lērumu. bet te parādās tikai daļa.. nu tad kad būs pauze uzrakstīšu pa jaunam! :D
.

Nu tātad. Paliku pie tonīšiem. Nu jā, pēc tonīšiem pārdūra ūdeņus par cik tie nebija nogājuši.. Un tad jau sajūtas ar bija uzreiz savādākas.. konkrētākas. Nu neko, pusstundu pastaigāju apkārt.. jāsaka, sāpes man palīdzēja pārvarēt līdzpaņemtā ūdens pudele, kā sāpe, tā iedzēru malciņu. Bija labi. Nu jā, un tad pēc pus 7 gāju dzemdēt. Izspiešanas process laikam ilga kādas 20 minūtes. Iegriezumu arī veica, bet jāsaka, ka par sāpēm neatceros itin neko. Un jā, 2012.gada 4. februārī 7:00 no rīta nāca pasaulē mazā. Tad bija pavisam liels atvieglojums un prieks par paveikto! :) Pēctam vēl tik šuva, atceros, ka nepatīkamas sajūtas bija, bet man bija super vecmāte, kas ar mani daudz runāja, līdz ar to man nebija laika domāt par sāpēm. :D Lai nu kā, dzemdības man bija kaut kas forš un ļoti ceru, ka nākošās būs ļoti līdzīgas! Un meitenea, halvenais nebaidieties. Jūs nezinat kā jums būs.. ātri un viegli, vai tomēr grūti. Labāk nedomāt un tad jau redzēsiet kā būs. Esiet mierīgas un viss būs labi.

Runājot par vīrieti, manējais bija visu laiku blakus. Pēc paša vēlēšanās. :)
Par spīti tam, ka bija smagas dzemdības, mani nebiedē pats process. Mani biedē sekas, kas būs pēc otrā iznēsētā bērna, pēc vēl vienām (iespējams) smagām dzemdībām.

Uzlabosu statistiku, no pimas vismazakas sapes , lidz bernam uz rokam 5:30 , faktiski es 7:00 iestajos RDzN ar 9cm atverumu .... un 8:30 piedzima meita , ja es nebutu psihojusi , gan jau ka butu +/- ap 8, ja ne vel atrak
Dzemdeju bez jebkada EA, gazam u.t.t.
Uzvedos histeriski un neadekvati , principa viss bija labi un personals bija ok, man izbesija ara tas , ka es nezinaju ko vini daris un tas , ka mani meginaja iebaidit ar sausmu statstiem .... Es saprotu ari personalu , es vienkarsi viena bridi atteicos dzemdet , teicu , ka gribu keizaru un mani nekas nekrata :D Mani apmanija iebarojot kaut kadas tabletes ar vardiem , ka tie ir pretsapju lidzekli :D :D :D
Atskatoties tagad ar sodienas pratu , nu nebija tur nekadas elles mokas, ja briziem baigi sapeja, bet nu ne ta ka es tur uzvedos , busu godiga man vienkarsi , bija nenormali bail .... :D
100x esmu te jau teikusi , piedzemdet un izaudzinat kaut 10 , bet stavokli but es vairs nevelos ne par ko .... :)

Man tāpat kā wee - stāvokļa būšana galīgi neradīja sajūsmu. :D

Dzemdības bija salīdzinoši vieglas, 1 naktī sākās sāpes, 4 no rīta ierados slimnīcā, 8 no rīta piedzima puika. Bet stāvoklī man nepatika būt, kā arī nepatika īpaši barot ar krūti, neizjutu nekādu prieku..līdz 6 mēnešiem baroju ar krūti, pēc tam biju priecīga pāriet uz mākslīgo maisījumu.

es jau biju aizmirsusi par to barosanas murgu , man ari nepatika , pat neviss nepatika, godigi butu teikt mani tas raisija riebumu ...

Mans datums bija 25.aprilis.
Man bija 20 g un draugam 21
Tad nu man nekā nesākas, ginekoloğe teica lai 3.maija eju pie vinas ja nekas nav sācies. Mājas darīju visu lai sāktos pašas, sazinājos ar vecmāti lai viņa ieteiktu kaut ko. Bet neka.
3.maija aizgāju pie gin, vina teica ko vēl te daru, teica lai braicu uz slimnicu, nu neko zvanu draugam, savācam mantas un nesteidzigi braicam. Slimnica mani apskatija un sabakstīja, izmeklēja, izvaicaja. Teica ja nesaksies paşai tad stimules no rita. Okey, atlava pastaigāt līdz 22.00 un tad atpakal. Atnakot atpakal visas sievietes kas bija mana palata krāca. Nevareju pagulēt.. 1 vai 2 saka divaini sapet.. neko nesapratu. Pulkstenes 5 jau sapeja vēl divainak, saucu māsiņu vina saka arste 7 no rita. Ok apskatija mani 3cm atverums jaiet uz dzemdibu nodalu. Tad nu zvaniju draugam.. bijam palata. Deva man stimulejosos. Musu meitina piedzima 10.22 bija viens plisums. Mani slaveja par pirmajam dzemdibam un atri. Neko sliktu nevaru pateikt

Sognare
Kaut kādu periodu, kamēr vēl biju stāvoklī, man arī bija bail par to. Bet visas bailes pazūd, tiklīdz sākas dzemdības. Tad iestājas kaut kāds mistisks afekta stāvoklis, kad tu vienkārši dari un nedomā. Man visdrošāk lika justies tas, ka vīrs bija blakus. Zināju, ka viņš neļaus darīt neko nepieņemamu, tb kliegt virsū, lamāties utt. med.personālam. Manuprāt, dzemdībās jābūt vismaz vienam loģiski domājošam cilvēkam blakus, jo neviens jau nezina, kā tu uzvedīsies sāpju laikā.

Man bija ilgas dzemdības, taču trakas bija tikai pēdējās 4h. Līdz tam bija sāpīgi, tomēr ciešami - kā jau dzemdībās.
Krūtsbarošanas sākums noteikti nebija pats jaukākais ko esmu piedzīvojusi, taču nekādos sastrēgumos, mastītos u.c. problēmās nesanāca iedzīvoties. Gāja laiks un kļuva viegli. Nenožēloju, ka izturēju, bet fanātiski ilgi arī nebaroju. Pārtraucu 6 mēnešu vecumā. Man vairāk kaitināja tekošās krūtis, ieliktnīši.. nu, principā tas, ka biju kā gotiņa. Bērnu barot likās pašsaprotami.

Es papildināšu statistiku ar ne īpaši foršajām dzemdībām, kas kopumā nebija ļoti ilgas - kopā 22 h no brīža, kad sāka gāzties augļūdens. Slimnīcā ierados 2 naktī ar intervālu 5 minūtes, be atverumu tikai 2 cm. Līdz 8 rītā mocījos sāpēs, bet neviens nenāca. Tad daktere atnāca, bet nekas nebija īsti pavirzījies uz priekšu. Iedeva EA, kura neiedarbojās, kaut bija 3 devas atstātās. Pilināja kaut kādu sistēmu. Visu laiku gulēju uz galda jo tonisus mērīja. Ap kadiem 13 vecmāte saka "nebūs aršana un izskatas pēc ķeizara" uz ko daktere teica ka vēl jāpagaida. Ap kādiem 17 es sāku slēgties ārā. Knapi dabuja pie apziņas, lai parakstu dokumentus ķeizaram. Kad veda uz operācijas zāli, es vēl mauroju pa visu koridori, ka visu pati varu un mēģināju no braucošas kušetes izvelties ārā. Anestezija keizarojot neiedarbojās, un sāku operāciju zālē bļaut, ka sāp kad griež vederu un tāpēc deva vispārējo narkozi. Atjēdzos nākošā diena ap 10 rītā. Naktī pārlēja asinis. Man bērna tēvs tik loti bija šokā no tā ko redzēja dzemdību zālē, ka vnk gandrīz pats gar zemi bija. Teica ka nekad dzive negribetu mani redzet tik bezpalīdzigu un izmisušu. Bērniņš tika māsiņu pieskatīts naktī. Atveda man ap 12.00( 17 stundas pec dzemdībām). Neizjutu ne neizsakami skaisto satikšanās brīdi, ne arī pie krūts tika pielikts. Aiii....

Teddy ,es esmu jau iztēlojusies viss briesmīgākos scenārijus. Ka zaudēt samaņu varētu, vai spēka pēkšņi vairs nebūs un nevarēšu mazo piedzemdēt,ka sāktu trakot utt.:-/

Meitenes, padalieties ar mājdzemdību stāstiem :)

Paldies visām, kas dalās ar saviem stāstiem! :-)
.
Ir interesanti palasīt visus, protams, sevišķi patīkami lasīt tos "vieglos" variantus, jo tie īpaši nomierina. Man viss vēl priekšā. Agrāk, tīņa gados, kad domāju par dzemdībām, tas nežēlīgi biedēja. Par to domājot, varēju gandrīz apraudāties, jo zināju, ka kādreiz vēlos bērnu, bet nu tas, kam jāiet cauri dzemdībās... Nope. (t) Tagad, kad esmu stāvoklī, un dzemdības nāk tuvāk, pilnīgi citādāk uz to skatos - ar diezgan lielu mieru, jo tāpat no tā neizbēgt. Nezinu, kā var tā mainīties, laikam jau tas ir dabiski. Protams, ir satraukums, bet drīzāk patīkams. Zinu, ka, jā, varbūt būs riktīgi traki, bet man šķiet, ka tā ir pieredze, ko vismaz reizi mūžā sievietei IR jāpieredz, tāda eksistenciāla lieta. Kā būs - tā būs. :-)
.
Katrā ziņā - dalieties vēl, kā sastapāties ar saviem brīnumiem! (l)

gribeju iekopet savu no citas diskusijas, kad bija ar svaigam emocijam, bet nevaru atrast, tad nu jaraksta velreiz!
diezgan lidzigi ka amazing
Bet mans bebuks nebija pareizi sagriezies, lidz ar to bija visu laiku varbutiba, ka pasakums var beigties ar keizaru!
sakas viss no pirmdienas rita ar izdalijumiem, kuri likas ka glotu korkis, dienas garuma tas dalijas ar un pecpusidnea paradijas sapes ka uz menesreizem! pec deviniem menesiem bez menesreize, ai tas bija dikti divaini atkal piedzivot tas sapes!! :D domaju, ka tas ir treninkontrakcijas, jo lidz sim nebija sapejis nekas... gaidiju un domaju paries, ap 18 runaju ar mammu, sedeju uz bumbas un teicu, ak sap, bet nu izturet var un drosi vien tas ir viltus, teicu, ka aizrakstisu viram, lai uz sportu vakara neiet, ja nu kas! ap 18h30 saku uznemt laikus, jo likas, ka baigi ilgi tas sapes velkas un regularas, bija ik pec 10 min, 19h jau bija ik pec 5 min, zvaniju viram un teicu, lai brauc atrak, jo vel suni jaizved ara... uznemu laiku kontrakcijam un vinas tik biezakas un bieakas, no 5 min lidz ik pec 2 min ap 20h30, lidz tam meginaju atgulties, sedet, vingrojumus, uz bumbas utt, it ka izturet vareja, bet tiiiik pretiga sajuta!! un padomat nevar, ka sap ta viss, nespeju padomat un tas sausmigi kaitinaja, ap 21h zvaniju viram, lai nak atri ar suniem majas un jau sauc taksi, jo es vairs nevaru... ar taksi aizbraucam uz dzemdibu namu, tad jau sapeja ta, ka ne parunat vareju, ne paiet, viss bija vienalga, palavos pilnigi uz viru un arstiem! apskatija, bija jau 4cm, ieradija telpu ar vannu, jo gribejas udeni pasedet, bet lidz sariktejamies utt, bija jau 5cm, 6cm obligati vajadzeja likt ieksa EA un vini jautaj vai gribu tagad vai gaidism, es teicu uzreiz, jo sapeja nenormali... arprats, tad sajuta ka gaisma ieslegtos, birdi pec EA- viss paliek mierigs, cilveki pec clivekiem, es parunat speju, sekoju lidzi elposani, dariju ka arsti likt, galvenais speju padomat!!! BIja pusnakts, bet viss raiti riteja uz prieksu un arsti teica, ka driz bus... virs bija parguris un luza nost, tad nu lavu vinam turp pagulet,t ad vins pamodas, izeda visus manus lidzpanemtos cepumus :D atverums gajka uz prieksu labi, bet bebis biaj joprojam slikta poza pat sedus pozai, lidz ar to vajadzeja vinu sagriezt, tad nu man cetrapus, ar bumbu uz galda vajadzeja stavet!! tad pienaca pilns atverums un vareju spiest, betbis joprojam nebiaj sagriezies, bet arsti teica, ka varbut procesa: spiedu, spiedu nekas labs nebija, vins sakrustoja kajas un arsti tieca, ka bus keizars.... sausmigi negribejas, bet neko darit nevareju, parveda mani uz bloku, laida ieksa anisteziju, bet arsts jau saka kaut ko tur nemties, teicu, ak vel ne, man sap, anisteziologs ari vel tieca, lai sis pagaida, atceros viru blakus, kurs teica, ka nekas, viss bus labi... pec tam nakamas atminas- es atmoistos cita telpa, ne bernins ne virs, kaut kur taluima medmasa, prasu, kur mazais, vina teica, ka mani ielikusi pilna narkoze un mazais ir ar viru un gerbjas, driz busot! kad satiku... tas biaj tik jauki, neko nesapratu, bet vins te bija un eda... virs pec tam pastastija, ka arsts ir vel paris reizes meginajis mani sakt griezt, bet narkoze vel nebija iedarbojusies un esmu sakusi trakot un raut arstu aiz rokas un kliegusi, jo sap, tad nu vini mani iemidzinajusi pavisam!mazais piedzima 11.10 4h30 no rita puika 3,9kg! liels!! (l)
velak, pec sarunas ar medicinisko komisiju, atklajas, ka arst ir steidzies, jo mazajam sirdsritms ir sacis lekat un vinu vajadzeja atrak dabut ara! manas atminas no dzemdibam nav briesmigas, bet virs nespej parunat joprojam, vinu parnem milzigas dusmas un vinam joprojam liekas, ka arsti tur kaut ko slaida deli!!!

arprats, ka izpludu!!!sorry....