Apkopojam dzemdību stāstus...

Vispār neciešu, kad lien citu dzīvēs!!! Nu kāda starpība, kad sieviete ar mīļotu izvēlas radīt bērniņu. Labāk 30+ gados, ja ir gatava, nekā 20, ja nav gatava. Katram tas ir individuāli, cita jau 20 gados jūtas gatava mammas lomai un tas ir labi, bet citas 30+ gados jūtas gatavas šai lomai un tas arī ir labi:-)

Man ļoti žēl, ka šobrīd nav laika izlasīt visu sarakstīto, bet tuvākajā laikā to noteikti izdarīšu - bet ar savu stāstu gan varu padalīties (l)
19. janvāra rīts iesākās mazliet citādāk kā ierasts - pamodos, kārtīgi neizgulējusies, jo visu nakti ļoti vilka vēderu - nu gluži kā pirms sāpīgām mēnešreizēm, tomēr, tā kā sāpes bija viegli pārciešamas un tām nepiemita itin nekādas regularitātes, lielu uzmanību tām nepievērsu - ar draugu izlēmām, ka dosimies ciemos pie viņa vecākiem, visu dienu tur arī pavadījām, sāpes uz kādu laiku pārgāja pavisam, pēc dažām stundām atkal uzradās, tomēr joprojām bija viegli pārciešamas un nemaz neliecināja par lielā notikuma straujo tuvošanos.
Pirms pusnakts devāmies gulēt, tomēr aizmigt man neizdevās. Visvisādas domas jaucās pa galvu, un sāpes lēnītēm pieņēmās spēkā. Ik pa mirklim iezagās prātā doma, ka varbūt tās ir kontrakcijas, tomēr nešķita ticami, ka šī būs tā nakts, kurā iepazīsim savu dēliņu. Centos atkal un atkal aizmigt, tomēr nekādi tas neizdevās, līdz pēc pulkstens diviem draugs cēlās augšā un teica, ka laiks doties uz slimīcu. Es spītīgi turējos pretim, vēlējos sagaidīt rītu, tomēr draugs tikpat nelokāmi aizgāja iedzert kafiju un deva man pāris minūtes, lai saģērbtos.
Devāmies uz mašīnu un braucām uz Siguldas slimnīcu. Pa ceļam sāpes pārgāja pa visam, draugam teicu, lai griež mašīnu riņķī un braucam mājās, tomēr draugs nebija ar mieru. Ieradāmies slimnīcā mazliet pēc pulkstens trijiem naktī, uzņemšanā teicu, ka šķiet, ka sākušās dzemdības, tomēr pati neticēju tam, ko saku un biju pārliecināta, ka tūlīt tiksim sūtīti atpakaļ mājās. Devāmies uz demdību nodaļu, sieviete, kura mūs pavadīja vēl skatījās uz mani un teica, ka parasti pie dzemdību sāpēm sievietes uzvedas krietni citādāk, tajā mirklī ļoti dusmīgi paskatījos uz draugu, kurš bija pārliecinājis mani tomēr baukt, nevis vēl mazliet nogaidīt.
Dzemdību nodaļā mūs sagaidīja vecmāte un kāds pāris, kur meitene lūdzās epidurālo anestēziju - redzēju, cik ļoti viņai sāp un man acumirklī palika ļoti bail. Vecmāte teica, ka tā kā viņai jau atvērums ir gandrīz puse no vajadzīgā, tad pēc mirkļa viņai tiks sniegta epidurālā anestēzija, bet mani laipni aicināja līdzi un apskati. Apskatot mani, viņa paziņoja, ka atvērums ir apmēram pieci centimetri un uzlika uz tonīšiem, paralēli uzdeva dažādus jautājumus, lai aizpildītu nepieciešamās veidlapas. Es gulēju uz galda un neticēju viņas teiktajam, uzreiz atcerējos par meiteni, kura tieši tādā pašā situācijā ar asarām acīs lūdzās atsāpināšanu, bet es turpat gulēju un man tikai ik pa mirklim mazliet savilka vēderu.
Pēc tonīšu pieraksta vecmāte teica, ka pārdurs augļūdeņus - tas, pārsteidzošā kārtā, arī nebija īpaši sāpīgi, domāju, ka nu varēšu doties uz pirmsdzemdību palātu, prātā jau apkopoju visu internetā redzēto un lasīto informāciju par to, kas palīdz pārciest sāpes, gadījumā, ja nu tās kļūst nepanesamas - bumba, soliņš, duša .. tomēr nekas no tā visa man netika piedāvāts - kopā ar vecmāti devāmies uz dzemdību zāli un, cik nu vien ērti tur var būt, iekārtojos uz dzemdību krēsla. Atnāca arī ārste, teica, ka viss pārsteidzoši ātri iet uz priekšu, un no tā brīža sākās apmēram divas diezgan nepatīkamas, sāpīgas un grūti pārciešamas stundas .. kontrakcijas kļuva arvien spēcīgākas, draugs visu laiku stāvēja aiz muguras, piedāvāja padzerties un centās palīdzēt kā vien var, redzēju viņa acīs izmisumu, jo viņš nezina, kā man palīdzēt .. arī vecmāte visu laiku atradās blakus, palīdzēja elpot un pārciest kontrakcijas. Tieši pretim krēslam atradās pulkstenis, ik pa mirklim tajā ieskatījos, secinot, ka pārsteidzošā kārtā laiks skrien ļoti ātri.
Pēdējā pusstunda bija visgrūtākā, tomēr vecmāte visu laiku uzmundrināja un teica, ka pavisam, pavisam drīz visām sāpēm būs gals, un tā patiesi arī bija - plkst. 6.28 pasaulē ieradās mūsu dēliņš Dominiks - 3,590 kg smags un 55 cm garš puisēns.
Grūtniecības laikā daudz domāju par to, kāda būs mūsu satikšanās - man šķita, ka šajā mirklī es pavisam noteikti izplūdīšu asarās, tomēr es biju tik ļoti apjukusi, ka nevienas asaras pār maniem vaigiem tā arī nenoritēja, tomēr biju ļoti, ļoti, ļoti laimīga un nespēju noticēt tam, kas pēdējo stundu laikā bija noticis.
Arī dzemdības es biju iedomājusies pavisam citādākas - tagad mani nepamet sajūta, ka deviņus mēnešus gaidītais notikums paskrēja garām pārāk ātri, tomēr tajā pat laikā esmu ļoti priecīga, ka atceros tās ar smaidu un pavisam godīgi varu teikt - neskatoties uz nežēlīgajām sāpēm, tas ir skaistākais, kas ar mani jebkad ir noticis. Ļoti priecājos par to, ka iztiku bez epidurālās anestēzijas, iegriezumiem un kādām citām medicīniskām manipulācijām. Viena šuve gan tika uzlikta, bet tas ir sīkums.
Pēc dzemdībām vēl kādu pusotru stundu palikām dzemdību zālē, un pēc tam, pirmo gaismas staru un skaisto Siguldas skatu pavadīti, devāmies un savu palātiņu, kur tā pa īstam sākās mūsu iepazīšanās
(l)(l)(l)

Pirmajās dzemdībās man īsti nekādu sajūtu nebija, kad piedzima mazais - protams, prieks, atvieglojums. ratiņus sākumā arī stūmu tā, it kā būtu vienīgā mamma pasaulē (s):-D
bet otrajās dzemdībās zināju, ka mazajam aptinusies nabas saite, ļoti arī satraucos, kā arī man stimulēja, bet pirmajā dienā tā arī nekas nenotika, kaut gan ar pirmo jau pēc dažām h pēc stimulācijas tikos... Nervi bija uzvilkti, vairāk jau par to, lai bēbim viss būtu labi un jā - kad piedzima, ārprāts, tāaaa asaras gāja pa gaisu!!!! Nezinu, vai atvieglojuma vai laimes, vai viss kopā! Raudāju un nevarēju rimties!
Un jā, vīrs ar teica, ka viņš būtu gatavs darīt da jebko, lai tikai man sāpēs varētu palīdzēt...

Kādas mazuļu drēbītes un kādu izmēru jūs ņēmāt līdzi uz dzemdību namu? :)

Izmēru ņēmu pēc prognozes USG par mazuļa lielumu. Pēc otrā trimestra USG daktere teica, lai nepērkam 56.izmēru, jo mazais dzims liels (arī es un vīrs bijām lielāki par vidējo). Principā tā arī bija. 56. izmērs būtu derējis dažas dienas un būtu lieki izmesta nauda.

RainyDay, 56 izmēru. Dēliņš piedzima 50cm garš.

Man bija 3 kopējie bodiji uz 50 izmēru un pārējie uz 56. Man meitiña piedzima 53 cm. Der gan 50-tais izmērs gan 56-tais. Bet labāk jau ņemt 56to

Ai, meitenes, es te salasos un tad nevaru beigt domāt par bēbīti! (l) Nākošgad plānojam mazo :-)

Es arī klausīju USG un dakteru teiktajam, ka bēbis būs liels un uz 56 izmēru lai neiespringstu. Rezultātā bēbis piedzima paliels, bet tāpat slīka 56 izmēra drēbītēs, par 62 izmēru nemaz nerunājot. Man bija sagatavots komplekts gan 56, gan 62 izmēra. Un 56 izmēru puika nēsāja mēnesi. Bet daudz kas atkarīgs no ražotāja. Dažu firmu 62 izmērs bija mazāks par citas firmas 56 izmēru.

Man abi bērni skaitījās kā 55-56cm gari un drēbīšu 56 izmērā slīka. Vismaz 2 mēnešus bija ok tas izmērs.

Laost Jusu stastus,saskumu,ka pati neesmu piedzivojusi dzemdibas.Tatad mans stasts-noliktais dzemdibu datums bija 4.novembris,tacu dzemdibas nesakas.Sazinajos ar savu ginekologi un vina atlava man staigat ne ilgak ka lidz 14.datumam.Ta nu gaidiju dzemdibas.Bija 11.novembra vakars,kad izkapjot no dusas,sajuta ,ka kkas iztek.No sakuma domaju,ka apcurajos,bet sapratu,ka man nemaz nevajadzeja uz tualeti.Ta nu nedaudz satraukusies mekleju interneta info,kad doties uz slimnicu.Izlasiju,ka uz slimnicu jadodas,tad kad paradas regularas sapes.Ielidu gulta un aizmigi tikai
pec divam stunda.Pamodos ap cetriem no rita ar regularam sapem,bet ne stipram.Ta nu atkal meginaju iemigt,bet neaizmigu,lidz plkst.7.sedeju interneta.Kad pamodas virs pastastiju,ka man laikam nogajusi udeni un ir nelielas sapes,vins sazvanija atro palidzibu un konsultejas,ko darit.Ta nu mes sagaidijam atros un devamies uz dzemdibu namu.Tur mani nolamaja,ka neatskiru curasanu no udenu noiesanas.Parbaudija atverum, bija pusotrs cm,uzlika uz toniem.Pec tam man pateica,ka mierigi varu staigat lidz novembra beigam,par ko es biju soka.Ta nu aizbraucam uz majam.Biju nemieriga un ari bebis bija loti aktivs,tas man nedeva mieru,tapec 15.novembri no rita sazvaniju stradinus,prasot vai vini nems mani preti,uz ko sanemu atbildi,ka jebkura laika varu ierasties.Sazvaniju viru un norunajam tikties pie stradiniem ap plkst.17.Ierodoties slimnica mani uzlika uz toniem,un vel riktigi nolamaja,ko es vakara esmu atsperusies,ka tagad neviens man neierosinas dzemdibas.Pateicu,ka sap veders jau vairakas dienas un ari mazais loti aktivs,ko uzradija ari toni.Man bija japaliek pa nakti,jo planoja usg nakamaja diena un viru aizsutija majas.Loti pardzivoju,ka mani nolamaja.Ap deviniem bija jaiet atkal merit tonus,masina izturejas divaini,kkur aizskreja,atnaca vecmate,vinas tur sacukstejas par kko.Prasiju vai viss ok un sanemu apstiprinosu atbildi.Pec toniem devos gulet,ielidu gulta un ienaca divas arstes un teica,ka bernam slikti ar sirdi un steidzami taisis keizaru.Biju soka,raudaju un aizpildiju dokumentus,pec tam sazvaniju viru,kamer vins bija cela,mani sagatavoja uz operaciju.Visu laiku raudaju un domaju,ka esmu vainiga,ka mazajam slikti.Ta pati vecmate,kas mani ieprieks lamaja,tagad mani mierinaja,ka esmu pareizi darijusi,sodien atbraucot.Virs ieradad taja bridi,kad devamies uz operaciju.vinam neatlava piedalities,mes sabucojamies un vins mani mierinaja.Aizgajam uz operacijas zali,biju parbijusies un triceju,bet anesteziologs mani mierinaja un megina pat sasmidinat.:-DVeica spinalo anesteziju,tas gan bija nepatikami,taja bridi sakeru masinas roku un saspiedu.:-DPec 10 min.vairak neko nejutu,jutu tikai ,ka mani grusta!:-DTad izdzirdeju meitas pirmo kliedzienu,kurs vairak lidzinajas kunkstesanai,un apraudajos no laimes.(l)Mazo uz neilgu laicinu uzlika man uz krutim un pec tam aiznesa viram.Pec operacijas vecmate teica,ka augludeni bija loti maz palikusi un ja es butu velak ieradusies slimnica,bernins nebutu izdzivojis.Atviegloti uzelpoju,kad pateica,ka maza ir pilnigi vesela.Atkopsanas bija gruta,kajas jutu tikai pec 10h un tad ari pati gaju uz tualeti.Staigaju saliekusies,gulta iekapt bija vienkarsi sausmigi,nemaz nerunajot par grozisanos gulta un meitinas turesanu rokas,bet tas bija ta verts.(l)Loti ceru,ka nakamo berninu varesu dzemdet pati,gribu piedzivot to magisko dzemdibu saksanas mirkli.(l)

Nu gan palagu sarakstiju!:-D:-D:-D

Meitene-Zeltene, Tev bija noogājuši ūdeņi, bet ļāva staigāt līdz mēneša beigām? Vai es ne tā kaut ko sapratu?

zeldito-nu ja,jo dzemdibu nama,mani pat sikak neapskatija,pateica ka es gnj apcurajos.neko sikak neparbaudija.

Meitene-Zeltene, es šokā, lai neteiktu vairāk. Kā vispār kaut ko tādu var nepārbaudīt.

Pateikt, ka mierīgi vari staigāt līdz novembra beigām, kaut arī tev iznēsāts mazulis un iet jau pāri 40 nedēļām, ir pilnīgs absurds. Man ginekolģe sūtīja uz tonīšiem ik pēc pāris dienām, lai zinātu, ka mazajam tiešām viss kārtībā. Es vēl žēlojos, ka man negribās braukāt. :D
Ja ir aizdomas par pilošiem augļūdeņiem, veic testu ar strēmeli un uztriepi mēģenē (līdzīgi kā grūtniecības tests) un pāris minūšu laikā ir zināms rezultāts.
Bet jā, ierosināšanas vakaros netaisa, jo mazāk personāla.

Par to, ka 30gadnieces vēl nav mammas - varu tikai ieteikt būt uzmanīgām ar komentāriem šādu sieviešu klātbūtnē, jo jūs nekad nezināt, vai tā ir viņu izvēle... Ja godīgi, nezinu, kas var būt sāpīgāks par visiem tiem uzbraucieniem par to, ka tādā vecumā vēl nav bērnu un, ka sievieta ap 30 jau ir veca un nekad nevarēs būt jauna mamma. Visbiežāk tie, kas tādus komentārus izsaka, pat nenojauš, cik daudz zaudētu grūtniecību var būt tādai sievietei, vai cik gadus šī sieviete ir mēģinājusi tikt pie bērniņa, bet bez panākumiem.

Tīk forši lasīt šos stāstus par mazajiem kunkulīšiem (l) arī pati ceru tuvāko gadu laikā tikt pie mazuļa...
Meitenes, tās, kam bijuši tie plīsumi un pat iegriezumi, kā ir, jūs jutāt to, kad plīsa kaut kas vai kad grieza? Mani ļoti biedē dzemdību procesā tieši tas, ka varētu būt iegriešana, pat ne plīsumi tik ļoti, kā tas, ka varētu kāds sākt kko griezt(cik saprotu griež tikai tādēļ, ka bērns nevar iznākt ārā caur to ieeju makstī, pareizi domāju, vai ir vēl kādi iemesli?), draudzene reiz stāstīja, kā viņas paziņai esot izgājis, ka viņai bijis plīsums vai iegriezums(neatceros vairs kas precīzi), ka reāli abas atveres bij kļuvušas par vienu, un tad tas process meitenei esot bijis pēc tam kamer atveseļojās ļoooti smags.
Tā nu ši ir tā lieta, kas mani ik palaikam attur no tā mazuļa realizēšanu, reāli bailes par iegriezumiem un plīsumiem, pat ne dzemdību sāpes...:-/:-/

Nevajag nemaz būt 30 gadniecei, lai dzirdētau tādas lietas, es pat savos 25 esmu to atklausijusies, ka man esot pedejais laiks, ko es te velkot garumā, jau tā man esot daudz gadi un nav bērna, lai taču pasteidzos, ja gribu, ja nē, tad nav jēgas vairāk...un visbiežak to dzirdu no tām, kam ir tie bērni, un tad nu uzskata, ka ja jau viņas vareja savos 20-23 sadzemdet, tad es luk bremzejot, bet nu nezinu, besī man tas, it seviski, kad daudzas kliedzejas tik kliedz - dzemdē, dzemdē, bet pašas knapinās un čīkst, ka nav naudas, lai nopirktu mazajam šo vai to...tad kada jega Tev no berna, ja nevari viņam nodrošinat normalu dzivi(e)

Aronija, man dzemdējot Norvēģijā vecmāte centās, lai nebūtu plīsumu vai griešanas, liekot klāt siltas kompreses un smērējot eļļu. Norvēģijā tā ir normāla prakse. Rezultātā man bija tikai viens maziņš plīsums, no kā sekas arī nebija trakas :-) . Par Latviju gan nezinu, bet šaubos, ka tur kāds tā censtos, diemžēl :-/