Robīt, tas viss ir saprotams. Arī tas, ka cilvēki, īpaši mazpilsētās, turas pie saviem darbiem ar zobiem un nagiem, un tāpēc, izlasot, ka kāda izrīko savu DD, var sajusties neomulīgi, jo principā neko tāaadu jau no marissas neprasa + piemaksa un dod visādus bonusiņus (daļēji darbs no mājām u.c.), bet viņa, redz, groza degunu. Bet tā ir viņas dzīve, viņas izvēle, viņas attiecības ar DD. Un šādā gadījumā man vairāk žēl to darbinieku, pret kuriem rīkojas cūciski un kuri nemāk/nevar atteikt, dejojot līdzi DD un pacieš daudz ko, jo bail pazaudēt darbu. Lūk, tas ir traģiski!