pie kā vērsties

Man arī reizēm uznāk, tikai vieglākā formā.
Varbūt vispirms pie psihologa, vai psihoterapeita?

pie kā vērsties....pie psihoterapeita ej, izklausās diezgan nopietni...:-|

Meklēju palīdzību jo man ir problēmas sarunāties ar draugiem un tuviniekiem, ar pārējo vēl varētu sadzīvot, bet mājās es gribu būt mierā, es gribu lai mani mīļie nešaubās manās jūtās, lai viņiem nebūtu jādomā, ka esmu sajukusi prātā. Pirms es neesmu sabojājusi attiecības ar cilvēkiem sev apkārt, varbūt ieteiksiet, kur vērsties, kas varētu palīdzēt, jo es brīžiem tiešām kā mazs bērns, kā muļķe uzvedos. Galvenais ka pati to visu saprotu un redzu bet nesanāk tam pāriet pāri. Cenšos sevi iekšēji mierināt, ka viss labi, viss kārtībā, bet man nepalīdz..

Man bail vienkārši, ka tas beigsies bēdīgi, man radinieks ir smagi slims ar klīnisko depresiju. Neārstējami. Jau vairāk kā 20 gadus guļ gultā un ir pārtraucis jebkādu iziešanu no mājas. Viņam ir sieva, kas viņu uztur, bet viņu attiecības ir tādas, ka sieva runā, vīrs guļ un klausās, viņš gandrīz nerunā. Tikai ēd un guļ

Tad pie psihoterapeita jeb psihologa?

Ja ir tik nopietni, tad pihoterapeits tev palīdzēs

Un ja kādam ir līdzīgi bijis varbūt ieteiksiet kādu speciālistu šajā jomā ?

MissMia, man bail ka tas beigsies ar zālēm, antidepresantiem un atkarību no visiem tiem preparātiem

Nu, pēc depresijas tas gan neizklausās...

Neviens jau ar varu neko piespiest tev dzert nevar. Atrodi speciālistu ar kuru izveidojas kontakts. Un ne visiem psihoterapeitiem ir tiesības izrakstīt zāles

džodžo, pagaidām vēl nē. Bet kaut kāda novirze no normas tā ir.

Obligàti àrsts, jo tas jau izklausàs pèc nopietnas psihozes, ja tu gvelz melus, gribi pàrstàt, bet nevari :(

Tu esi Rīgà? Piezvani uz krīzes centru Skalbes un piesakies uz konsultāciju pie viņu psihologa (25€)

Neizklausas pēc depresijas, bet gan pēc šizofrēnijas. Teiku, ka vajag apmeklēt Psihiatrijas centru jebkurā gadījumā. Bailes no nonākšanas medikamentu pasaulē patiesībā ir mazākā kaite. Vislabāk ātrāk apzināt savu psihisko stāvokli. Vai tas ir nopietni un saistīts ar smadzenēm un psihisku saslimšanu vai tas Veģetativas distonijas paveids vai tuvu tam un patiesība pietiktu ar psihologu un paralēli Reiki seansiem, kas māk sakartot visu pa plauktiņiem efektīvāk.
Veiksmi!

MisTake dīvaini ir tas, ka melojot es zinu ko daru un apzinos, ka slikti. Bieži vien es meloju par sevi nevis, lai kaut ko saglābtu un sev palīdzētu kaut kādā situācijā izvairīties no problēmas, bet vnk tīra fantāzija, kuras laikā es stāstu sviestu, kas noliek mani pašu, cilvēki domā, ka tā ir patiesība un sāk domāt, ka esmu debila ja jau esmu darījusi kaut ko tādu, bet īstenībā tas nav noticis. Es pazemoju sevi lai uzturētu sarunu ..
šizofrēnija domāju nevarētu būt. Jo man nav prāta aptumsuma mirkļi, bet gan drīzāk bailes sarunāties ar cilvēkiem, bailes no tā ka mani izsmies. Un es noslēdzos. Nesaprotu tikai kādēļ es tā reağēju, kādēļ sevi pazemoju pati jaunā vidē, kur ir jauna iespēja.
Tas viss sākās no pirmajiem gadiem skolā, un pat tagad, kad jau vairākus gadus tā skola ir pabeigta un visam būtu jābūt aizmirstam man vienalga jaunā vidē sanāk ātri vien sevi citu acīs padarīt par muļķi.
Iespējams man zemapziņaa tie cilvēki ar kuriem iepriekš mācījos ir iedzinuši to, ka esmu stulba un nekam nederīga. Nesen redzēju uz ielas divus savus bijušos skolasbiedrus, viens no viņiem man uzspļāva un otrs brutāli nolika mani un pateica ka izskatos pēc tādas pašas kroples kā agrāk. Pilngadīgi veči bet vēljoprojām kā sīkie, un ko viņiem dod tas ka mani izsmej

blackqueen

Nesen redzēju uz ielas divus savus bijušos skolasbiedrus, viens no viņiem man uzspļāva un otrs brutāli nolika mani un pateica ka izskatos pēc tādas pašas kroples kā agrāk.

:-O:-O Nopietni? Tu tagad arī nemuldi gadījumā?

Caloo, nee es nemuldu. Tie cilvēki mani neieredz. Ja tu zinātu kas man skolā darījās. Šie ir tikai ziediņi.
Man katru dienu nācās dzirdēt, lai eju nomirt, lai nerādos skolā. Un klāt morālajam vēl arī fiziski parasti no kāda atrāvos.

Visdrīzāk arī tas ir iemesls jo nevaru pārkāpt pāri tam visam un aizmirst. Man nesanāk būt stiprākai un es tā vietā lai saņemtos spēkus un neļautu pret sevi tā izturēties tieši otrādi sastingnstu un lai mani neaiztiktu stāstu melus kas cilvēkus no manis atvairīs.

Psihoteirapeits, kas vēlāk, iespējams, nosūtīs pie psihiatra (kurš nav nenormālo dakteris). Forši ir jau tas vien, ka apzinies problēmu un vēlies to risināt.

Es zinu kāda vēlos būt un es zinu kur ir problēma. Es saprotu ko es daru un atzīstu savas kļūdas. Bet nekādi nevaru to izmainīt. Kaut labi redzu ko daru nepareizi un kas man ir jāizmaina. Kā man tikt laukā no šī riņķa kurā griežos. Kā man pārstāt sevi pazemot un kā man komunicēt ar cilvēkiem. Es zinu ka tādi nav visi un ka man nav no kā baidīties, bet nemitīgi zemapziņā roku pati sev bedri un atkal un atkal tajā krītu.