Mājsaimniecei grūta dzīve

Par tiem šoviem jau arī ir smieklīgi, ja salīdzina latviešu un ukraiņu! Jo ja ukraiņu šovā tiešām šķiet ārprāts, kā tās sievietes tiek gala, tad mūsu pašmāju liekas tik tāds šovs šova pēc!

Nezinu, kā ir, ja bērns iet bērnudārzā, bet diendienā dzīvoties mājās ar divgadnieku man liekas grūtāk nekā strādāt. Un es nedomāju fizisko nogurumu, bet tieši psiholoģisko. Diena tomēr tiek pakārtota bērna dienas ritmam. Ir grūti ieplānot kaut ko. Pat vizīte pie ārsta ir jāsaskaņo ar vīru, vai viņš varēs pieskatīt bērnu. Par iepirkšanos vai citām izklaidēm nemaz nerunāsim. Nu, varbūt kāda var iet sirot pa veikaliem arī ar divgadnieku, bet es nevaru. Jo mans ir ļoti aktīvs bērns. Pa veikalu pie rociņas nestaigās un negaidīs, kamēr es kaut ko piemērīšu/

baigi žēl, ka izvēle ir starp darbu un būšanu par mājsaimnieci. ka pasaule ir tāda. ka, pa lielam, cilvēkiem nav daudz vairāk iespējas ko darīt ar savu laiku. ok, paceļot. izņemot dažus, kas tā pavada savu mūžu, lielajam vairumam tās ir dažas dienas gadā. ļoti retam cilvēkam darbs ir 100% sirdslieta, jēgpilna ikdienas pavadīšana, kas nes ne tikai materiālus ienākumus, vietu, kur pavadīt trešdaļu sava laika un šādus tādus paziņas, bet arī kādu gandarījumu par paveikto, redzamu rezultātu, kas gan sev, gan citiem uzlabotu dzīvi. darbs, tas ir forši, bet pārsvarā saprotu to tiekšanos pēc darba kā tiekšanos kaut ko darīt vispār, bēgt no vienatnes ar sevi un savām "četrām" sienām. parasti kolēģes, kas atgriežas no dekrēta, ir izslāpušas darīt da jebko. to es īsti nesaprotu. un man žēl, ka tā, bet pieļauju, ka grūti saprast manu domu gājienu :D