Pavisan godigi. Attiecibas un berns.

Katram savs dzīves modelis. Uzskatu, ka laulības slēgšana ir katra pāra privāta darīšana. Kādam tas ir ļoti svarīgi, kādam mazāk svarīgi. Neredzu jēgu par to pārdzīvot, ja vien pats neesi iesaistīts ar cilvēku, ar kuru uzskati par šo tēmu nesakrīt.
Es esmu pieskaitāma pie tām, kurām laulības slēgšana ir svarīga, bet man atkal liela svinēšana ir galīgi nē un nē ( vīrs gribēja lielas kāzas, es gribēju pēc iespējas vienkāršākas un privātas). Laulības slēgšana noteikti nedod emocionālās garantijas, bet tai ir savi plusi gan.

Nu, ja kādam ir tik daudz naudas, lai apprecētos 20+ gados, tad tas ir apsveicami! Šobrīd visas finanses tiek ieguldītas mājokļa jautājumos. Netaisos gaidīt līdz 30 gadiem, kad beidzot māja būs pabeigta un vīrietis mani izvedīs pie altāra.
Ja kādai tas ir tik svarīgi un savādāk nekā, tad tām arī no sākuma jāprecas.
Lai es justos pazemota dzemdējot bērnus, kamēr jauna un pēc tam kāzas nosvinētu tā kā gribu, nevis tā kā sanāk... nē, pazemota nejūtos!!! :-P
Es nemaz nenoliedzu, ka precēties gribu un ne jau tikai es gribu, bet, nu, godīgi manās acīs kāzas ir tikai liela ballīte, skaista kleita un nekas vairāk. Viss pārējais jau mums ir tagad.. arī bez kāzām.

Undiya, jautājums no manas puses bez jebkādiem zemūdens akmeņiem, tik interese. Kāpēc nesarakstaties tagad, bet kāzas nosvinat vēlāk tā kā vēlaties? Tam jau var mierīgi mērķtiecīgi turpināt krāt :)

Favel, tāpēc, ka tad arī nekas vairāk par to sarakstīšanos nekad netiks sarīkots! Es personīgi esmu bijusi divās sarakstīšanās ceremonijās. Vienā no tām pat vecāki nebija aicināti, tikai vedēji un mēs kā pāris. Tā arī vēljoprojām gaidu tos ielūgumus uz liello balli, ar balto kleitu..(t)
Ja tā padomā, tad vienmēr kaut kam to naudu vajadzēs.. remontam, jaunai mašīnai, ceļojumam.. nu, priekš kam taisīt radiem un draugiem lielo ļembastu, ja jau tāpat esam vīrs un sieva? Tā arī viens no šiem pāriem dzīvo.. nesen nopirka otru mašīnu ar kuru sievai braukāt.. (ne kredītā). Nu, bija pilnīgi reāli tās lielās svinības sarīkot, bet izvēlējās citu prioritāti.
Man tas liktos dīvaini - vienkārši sağērbties un laist uz ballīti. Gribētos, lai ir tas saviļņojums, lai visi mīļie tajā salaulāšanās brīdī būtu ar mums.. tad arī, manuprāt, ir jēga tām svinībām un tam kopējam priekam! (l)

"gribu būt jauna mamma un 40 gados izbaudīt dzīvi ar pusaugu bērniem nevis pamperu maiņu"
Tā ir ilūzija. Uz vecumu paliek mazāk enerģijas, mazāk gribas ekstrēmas izklaides (kāpt kalnos, ceļot "uz dullo", utt.). Man šķiet tieši pretēji - jaunība ir jāizbauda sev, kad ir spēks un enerģija. Bērniem vairāk vajag pacietību, iecietību, lēnprātību-to, kas pieaug ar gadiem.
Katram ideālais laiks ir savs-tad, kad ar sirdi jūt - gribu! (l)

Nereģistrēta kopdzīve ir kā darbs bez darba līguma. It kā tev algu maksā, bet, ja nesamaksās, neej sūdzēties, jo pierādīt neko nevarēsi.

Personīgi man nedraud palikšana ar pliku dibenu, ja tas tā bija domāts! Tā kā priekš manis vēljoprojām kāzas nav prioritāte, bet nenoliedzu, ka gribas.. tikai ne tādos nolūkos, ka, nu, es te esmu oficiāla sieva un visas pārējās, neprecētās ir grīdas lupatas, kuras noteikti neviens nav gatavs precēt, tikai čakarē un beigās ap 40+ gadiem grib atstāt pie sasistas siles, bez kapeikas pie dvēseles.
Vispār mani vecāki arī nav precējušies un pilnīgi viss, kas vecākiem pieder ir uz manas mammas vārda. Bet noteikti, ka tāpat kāds aiz muguras runā - kāda neprecēta un sevi necienoša sieviete viņa ir. :-D

Nerea, kurš tad kuram algu maksā? Vai nepieļauj domu, ka abi var pelnīt un abiem var arī kaut kas piederēt? :D

Kaut ko tik debīlu ilgi nebiju lasījusi.

Undiya, skaidrs. Nu tad es no sirds novēlu, lai jums nākotnē izdodas nosvinēt skaistas sapņu kāzas ar saviem bērniņiem kopā :)
Viedā Minka, es nu gan tā neteiktu. Mana mamma tieši savos 40 gados beidzot satika savu īsto vīrieti un tagad grib darīt visādas trakulības, visur skriet un doties un darīties :) neskatoties uz to, ka pirmā laulība pajuka un aprūpē 2 bērni, mēs noteikti nebijām šķērslis izklaidēm, jo bijām daudz pie vecvecākiem un diezgan patstāvīgi jau no ļoti maza vecuma. Tieši tagad es redzu, ka viņai ir vairāk enerģijas ka jebkad, vairāk prieka un vēlmes dzīvot :) šis apgalvojums diezgan individuāls. Es arī redzu sevi nākotnē baudām dzīvi un savus lielos bērnus :) nu vismaz es ļoti ceru, ka tā būs:)

Es taču nerunāju par algu. Tā ir līdzība jeb alegorija attiecībā uz likumīgo pusi visos aspektos :) Tas arī viss, par ko es runāju, jo katram ir pašam izvēle, riskēt vai nē.

Nerea, es sapratu, ka tas ir pārnestā nozīmē, bet tas izstaro tādu domu, ka sieviete jau bez vīrieša nevar ne pelnīt, ne viņai kaut kas var piederēt.

Es nerunāju tikai par naudu vien. Laulība ir kas vairāk par naudu!

Iepriekšējais komentārs gan liecina par ko citu, salīdzinot to ar darbu bez līguma.

Ko lai saka... skaties teksta būtību, nevis formu! Runa ir par sakārtotiem papīriem visās dzīves jomās.

es nesaprotu par ko kašķis, bet es arī esmu labāk par kāzām, kad ir gatavi pa smuko svinēt, nevis kaut kā ne tā :-D

Man jau liekas, ka katrs dara, kā grib šajā jomā. Es arī labāk precos tad, kad varu to atļauties nosvinēt tā, kā vēlos, nevis aizvilkties vienkārši uz dzimtsarakstu nodaļu, bet nenosodu tos, kas tā dara.

Man jau šķiet, ja attiecībās vairāk jāvadās pēc sajutām, ne papīriem.. :)

Paldies, Favel! (l)

Hmm..vispār palasot komentārus, gribas novēlēt visām būt tādās attiecībās, kurās justies pašpārliecinātai un drošai par attiecību nākotni. Apprecoties, pēkšņi kādu apbrīnojamu cieņu utt. neieguvu, jutos cienīta un mīlēta kā pirms tā pēc kāzām. Esmu no tām "trakajām", kas bērnu plānoja apzināti ārlaulībā (un vēl "trakāk"-pati tās bremzes attiecībā uz kāzām spiedu, jo vienkārši- jutu, ka tās neizpaliks ar šo cilvēku), un ne mirkli nejutos nenovērtēta vai nedroša, gluži otrādi. Un arī tagad, kad esmu precējusies, savas domas neesmu mainījusi-jā, forši apprecēties, bet pilnīgi nekā neizjūtu to starpību-bērns pirms vai pēc kāzām, galvenais- man svarīgi bija tikai tas, lai mans vīrs un bērna tēvs būtu viens un tas pats cilvēks, neatkarīgi no tā, kad tas notiek.Konkrēti savā gadījumā tā arī neredzu nevienu iemeslu, kāpēc būtu bijis svarīgi apprecēties pirms bērna, ģimene kā bijām, tā esam, kopā esam, bērnu tas nekā neietekmēja. Iespējams, tāpēc, ka man paziņu lokā ir ļoti ļoti maz cilvēku, kas šķīrušies un neviens gadījums, kad šķīrušies būtu cilvēki ar kopīgiem bērniem,varbūt tāpēc, ka neesmu nekad dzīvē pati šķīrusies (hmm..varbūt tie kategoriskie spriedumi no pašu vai paziņu pieredzes, tāpēc tādi uzskati, bet visi neprecētie vecāki tāpēc jau nav nolemti "attapties pie sasistas siles":D ), bet tagad, atskatoties, esmu laimīga, ka tieši tā notika- plusā vēl meita ir sajūsmā par vecāku kāzām( un tā sajūsma un prieks vēl aizvien ir ļoti aizkustinošs), kas izpaliktu, ja būtu darījusi "pareizi"(l) .