Pavisan godigi. Attiecibas un berns.

Ko nozīmē - izklaides? Kāpēc visi iedomājas, ka ar "dzīves pabaudīšanu sev" visi domā ceļojumus un koncertus līdz rīta gaismai? Ir sievietes, kas pēc bērna ienākšanas pat vannā nevar pagulēt vai aiziet nodarboties ar fitnesu, kur nu vēl izgulēties. Protams, to nesapratīs mierīgo bērnu mātes kā wee vai vīrieši kā Caloo. Man, piemēram, arī ir ļoti svarīgs laiks tikai sev un es nojūgtos, ja man 24/7 būtu kāds blakus, to es arī saprotu ar "padzīvošanu sev" jeb tu vari celties kad gribi, taisīt ēst, kad gribi, iet uz fitnesu, kad gribi utt. un nav jāpielāgojas kādam citam. Paveicās tām, kurām vīrieši tikpat ļoti pieskata bērnus, bet ir arī tādi vīrieši, kuri uzskata "es strādāju, sieviete sēž mājās atpūšas ar bērnu" , ir arī vientuļās mātes utt.

wee, ne vienmēr negribēt ir slikti. Es, piemēram, NEGRIBU ņemt bērnu uz teātri līdzi, jo tas ir vienkārši stulbs gājiens. Es negribu ņemt bērnu uz skaļu koncertu līdzi, jo viņai tas neko labu nedara. Tas nenozīmē, ka es sēžu 4 sienās visu laiku un bērns aug siltumnīcas apstākļos. Nevajag ieslīgt galējībās.

wee, es gan nesapratu par to, kur vispār uzpeldēja tas "kur"? Varbūt es ko palaidu garam, bet es gan vairāk par pašu faktu, nevis kur tas notiek.. Nu ir bērni, kuri vienkārši nepārtraukti krīt uz nerviem ne tikai apkārtējiem, bet kaut kādā brīdī jau pat arī vecākiem. Ir tādi, kuri nepārtraukti raud, kuri bļauj, kuri neklausa, kuri vienkārši ir riebīgi, pavisam nepatstāvīgi utt. Mamma teica, ka es biju labs bērns - es gandrīz nekad neraudāju, biju klusa, jau pavisam mazā vecumā cēlos un senčiem taisīju brokastis kā nu mācēju, labprāt mazgāju grīdas utt.. :-D Bet ir tādi, kuriem pakaļa ir jāpalīdz slaucīt līdz 2. klases vecumam. Un nav vienmēr viss atkarīgs no vecākiem. Tāpat ir tādi, kuriem ir vairāki bērni un 1 normāls, bet otrs, kaut ar bomi pa galvu, tāpat ir briesmonis.
Lūk man no tā laikam visvairāk bail.. tā jau it kā kaut tagad varētu (it kā), bet tad kā padomāju...un ja man arī būs tāds briesmonis? Esmu baigais vienpatis! Man būtu grūti ļoti emocionāli un visādi citādi, katru dienas minūti dalīt ar kādu citu cilvēciņu, kaut arī pašas bērnu. Tomēr kļūstot par vecāku, tas nav gluži tā, ka viss, tagad tava loma nomainās no "cilvēks" uz "vecāks". Tu joprojām esi cilvēks!

Nu es priecājos, ka ir vecāki, kuri daudz laika pavada ar bērniem un labprāt tos ņem līdzi, bet tomēr atļaušos nepiekrist, ka ir forši bērnus ņemt līdzi vienmēr un visur. Man pašai bērni ir pamatīgi uzkrituši uz nerviem:
- Izlaidumā - tas mums bija nozīmīgs notikums, bet brīdī, kad uz skatuves runāja goda doktors, skatītājus pilnā balsī ķērca zīdainis. Tas bija ne tikai traucējoši, bet arī ļoti necienīgi pret citiem cilvēkiem.
- Teātrī, operā. Nu ir bērniem domāti teātri, bet skaidrs, ka maziem bērniem un zīdaiņiem operas un teātri pieaugušajiem neinteresē, garlaiko un krīt uz nerviem. Savukārt apkārt esošajiem ir nepatīkami klausīties bērna bļaušanā.
- Sabiedriskajā transportā ilgos pārbraucienos. Uzreiz teikšu, ka zīdaiņu vecākus saprotu, nu tur maz var ietekmēt raudāšanu, bet nereti ilgos lidojumus traucē lielāki bērni, kurus vecāki ignorē, un tad nu izklaidējas kā māk, piemēram, piemētājot zemi ar drazām, ar kājām sperot citu pasažieru sēdekļus, skaļi bļaujot utt. Godīgi, es bērnu neņemtu lidojumā, kas ilgāks par divarpus stundām.
Nemaz nerunāsim par dārgiem restorāniem un muzejiem ar pieaugušiem paredzētām izstādēm, nu bērniem tur NAV vietas.

wee nesaprot, jo neiet uz teatriem,operam,sporta klubu, koncertiem,izlaidumiem, muzejiem, restoramiem utt. Ja vajag aiziet uz piemajas baru, tad atstaj bernu majas. Protams, ka grutibu nekadu.

Autorei iesaku parunat ar virieti.Ja vins tuvakajos piecos gados bernu negrib,tad nav ko vienai pasai fantazet.

+ Caloo :-D

Kas tie par tādiem pieaugušiem nabadziņiem, kuriem visa dzīve sagāžas, ja ir uz pusotru, diviem gadiem jāpiebremzē ar izklaidēm bērna dēļ?

te gan kāds jau rakstīja, bet man, piemēram, problēma nav īsti izklaidēs. Manuprāt, ar to tieši problēmu būtu vismazāk. Bernus vienmēr var atstāt saviem vecākiem vai auklei, ja kādreiz kur izlīst gribas. Es vairāk baidos par to ikdienu. Ka nevar pagulēt ilgāk dienās, kad ļoti gribas, ka nevar vienkārši nerēķināties ar citu mazu cilvēku visu laiku, kurš pats diemžēl nevar par sevi parūpēties. Mana draudzene viena, nesen tik pirmo reizi pa gandrīz 5 gadiem tika vannā atpūsties ar vīna glāzi...

marcy

Ir sievietes, kas pēc bērna ienākšanas pat vannā nevar pagulēt vai aiziet nodarboties ar fitnesu, kur nu vēl izgulēties. Protams, to nesapratīs mierīgo bērnu mātes kā wee vai vīrieši kā Caloo.

Hmm, pat vannā nevar pagulēt vai uz fitnesu aiziet, nu traki, traki.... :D Tā kā esmu uzaudzis daudzbērnu ģimenē, auklējis savus brāļus un māsas un arī vēl savus bērnus izaudzinājis līdz skolas vecumam, tad jā - man pagrūti pieņemt sieviešu īdēšanu un nespēju ierobežot savas vajadzības bērna labā kaut uz laiku...

Oi, ir milzīga starpība, kur raud - mājās vai sabiedriskā vietā.
Ar pavisam mazu bērnu var iet uz kafejnīcām un pastaigāties par dārzu, bet ne uz glauniem restorāniem vai operu. Nesaprotu tos pofigistiskos vecākus, kuri paņem, piemēram, uz to pašu restorānu līdzi mazo, kurš bļaustās vai dauzās apkārt. Cilvēki taču maksā par to mieru un atmosfēru. Ir tomēr jāskatās, kur mazuli var ņemt un kur - nē. Man ļoti rūpētu, vai ar mazuli netraucēju citiem atpūsties viņu svētkos - vai tas ir teātris, kino, kāzas baznīcā vai kaut vai restorāns. Ja gadās tas nemierīgais un biež raudošais, tad noteikti labāk paliktu mājās, kamēr mazliet paaugas. Viens ir tas, ka pašam vieglāk, bet otrs - negribētos sabojāt citiem svētku sajūtu vai mierīgo atpūtu. Draugiem paveicās, ka ir pilnīgs miera mika, var ņemt visur līdzi un gulēs kā lācis. Es uz to nepaļaujos mūsu gadījumā. Tā teikt, ceru uz to labāko, bet rēķinos ar ļaunāko. :-D Galu galā tāpat super sabiedriski neesam, man arī nav problēmu palikt mājās. To gadiņu, pusotru noteikti var paciesties un piebremzēt.

Oi, ir milzīga starpība, kur raud - mājās vai sabiedriskā vietā.
Ar pavisam mazu bērnu var iet uz kafejnīcām un pastaigāties par dārzu, bet ne uz glauniem restorāniem vai operu. Nesaprotu tos pofigistiskos vecākus, kuri paņem, piemēram, uz to pašu restorānu līdzi mazo, kurš bļaustās vai dauzās apkārt. Cilvēki taču maksā par to mieru un atmosfēru

Es ar nesaprotu tos, kuriem šķiet, ka visiem pārējiem ir jāpielāgojas viņiem, jo bērns - tas taču ir dabiski! Dabiski ta dabiski, bet tomēr... ja ej uz restorānu glaunu, nu nav vēlēšanās katru otro teikumu piebremzēt, jo sīkais pie blakus galdiņa bauro. Un ja kāds sataisījies bildināt? Vai arī meitene stāvoklī un vēlas svinīgi paziņot topošajam tēvam, bet blakus tāds vājprāts ? :-D Es neiebilstu, ja mazie raud in general, tomēr vecākiem būtu jābūt kaut kādai atbildībai un sajēgai par to, vai citiem uzspiest savu diskomfortu, vai tomēr paciesties... neviens nav vainīgs pie ta, ka ir raudulīgi bērni, bet mēs tomēr esam atbildīgi vai paši un ar savu atvasi traucējam citiem vai tomēr nē.

Ir pāri,kuriem bērns netraucē dzīvot,ir pāri,kuriem pamperi kļūst par dzīves jēgu(no sērijas sievietei "nav laika" ieiet vannā). Diemžēl es pagaidām redzu tikai otro variantu,bet tas laikam no cilvēka atkarīgs.

Vēl joprojām nesaprotu kā var sūkstīties par pašas radītu šedevru. Man gan nav bērnu, taču nevaru sagaidīt jau. Un nemaz nebiedē, ka būs negulētas naktis vai pampers būs jāmaina un vēl visas tās lietiņas, kas sagādā raizes. Tāda ir taču būtība tajā visā. Priecāties par to, ka tev ir tas bērniņš, neskatoties uz to cik mierīgs vai nemierīgs viņš ir. Visi vecāki tam izgājuši cauri un dzīvo laimīgi.
Īpaši nesaprotu tos, kas uzskata, ka dzīve beidzas ar bērniņa ienākšanu ģimenē. Personīgi man tas būs pilnvērtīgas dzīves sākums (atkarīgs no katra prioritātēm). (l)

Man pašai ir 23, esmu sava pirmā bērniņa gaidībās, kuram jādzimst kuru katru dieniņu .. to, ka vēlos bērnus, esmu zinājusi vienmēr, tāpat kā to, ka salīdzinoši agrā vecumā, nevis, piemēram, tikai pēc 30 gadu vecuma (t) Man svarīgākais bija iegūt labu izglītību, atrast labu darbu, tā nu arī sanāca, ka mazliet vairāk kā gadu pastrādāju un tad jau bija laiks doties dekrētā :) Nu jā, protams, arī bija svarīgi, lai ir otra pusīte, kurai līdzīgs skatījums uz dzīvi, kuru es ļoti mīlu un gribu pavadīt visu dzīvi kopā, kā arī varam nodrošināt bērniņam visu nepieciešamo, neknapinoties :) Nebijām īpaši ilgi pazīstami, tagad pagājuši divi ar pusi gadi kā esam kopā, bet bija tā sajūta, kas nekad iepriekš (l) Un jā - zaudēji neko nejūtos, šo lēmumu neesmu nožēlojusi nevienu brīdi, protams, tagad ar draugu pēdējā laikā mazliet pajokojamies, ka pēdējo reizi jāizbauda divvientulība, bet es esmu pārliecināta, ka bērni padara dzīvi skaistāku, laimīgāku un jēgpilnāku, kļūšana par vecākiem noteikti padarīs mūs vēl daudz, daudz tuvākus (l) Protams, pirmajos mēnešos bērniņš būs tas, kas noteiks lielu daļu dienas ritma, bet pēc kāda laika tāpat varēsim braukt gan ceļojumus, gan darīt visu ko citu kopā .. 8-)

Tāda ir taču būtība tajā visā. Priecāties par to, ka tev ir tas bērniņš, neskatoties uz to cik mierīgs vai nemierīgs viņš ir. Visi vecāki tam izgājuši cauri un dzīvo laimīgi.

Būtība ir izaudzināt jaunu, sabiedrībai noderīgu cilvēku... mūsdienās vairošanās procesā tiek piemirsts tas, ka bērns ir tas pats cilvēks, nevis tikai un vienīgi savu vecāku atvase. Papētot Indijas vairošanās statistiku, jo īpaši pēdējos 50 gados, man biš nelabi paliek... nu kur visiem tiem cilvēkiem likties? Sorry par brutalitāti - bet kāda no visiem tiem cilvēkiem jēga? Un jā, visi viņi arī kādreiz ir bijuši maziņi indusu bērneļi, katram vecākam vismīļākie...

dr567309 šeit jau neiet runa par kāds tas cilvēks izaugs.
Bet, ja reiz tik tālu aizgāja runa, tad piekritīšu tev. ;-)

Ja tikai ar bērnu sākas pilnvērtīga dzīve, cik gan tukši un bezjēdzīgi tika dzīvots pirms tam?(t)

delusion nav jau teikts, ka dzīve bijusi tukša un bezjēdzīga. :-P

Es vairāk par to, ka bērna radīšana un audzināšana ir visai nopietns darbs, ja uz bērnu vecāki skatās kā ne tikai uz savu atvasi emocionālajā izpratnē, bet gan, ka tas ir viņu pienākums audzināt tādu sabiedrības locekli, kurš būs noderīgs tai, kuram būs kāda pievienotā vērtība. Piemēram, Ķīnā - kad bija 1 bērna likums, vecākiem bia tikai 1 "šāviņš" - vai nu tu izaudzini tādu, kurš pēcāk varēs atbalstīt un uztrēt ģimeni, vai arī tu izaudzini tādu, kurš vienkārši "ir taču tavs bērns". Vecākiem tika uzlikts ļoti liels spiediens pie savu bērnu audzināšanas piedomāt, nevis ļaut visam notikt pašplūsmā ar domu 'kā būs, tā būs`. Tieši tādēļ, neredzu kādēļ jānosoda tie, kuri pie bērnu radīšanas vēl neķeras arī 20 gados. Ja tu neesi īsti gatavs, ja neesi vēl pats līdz galam ticis galā ar savu dzīvi un pre-baby bucket list, tad kas tur tāds negribēt savu ikdienu ar pamperiem piepildīt? Citam piepildījums ir iet cauri visai jezgai ar bērnu, citam piepildījums ir cilvēka audzināšana. Bet ko tu vari audzināt, ja pats vēl mīdies un nezini ko ar sevi iesākt? :)

Bet ko tu vari audzināt, ja pats vēl mīdies un nezini ko ar sevi iesākt?

Ar šo vajadzētu sākt autorei.