Pavisan godigi. Attiecibas un berns.

Mēs gan vēl tikai gaidām mazuli, bet.. Man ir 29, vīrietim 35, kad meitiņa būs klāt, būsim kopā vien nepilnu pusotru gadu. Bet, lai arī neviens no mums nav no mierīgajiem tipiem un hormonu vētras man grūtniecībā ir ikdienišķa parādība, grūtniecība tāpat ir labākais, kas ir noticis ar mūsu attiecībām. Tik daudz mīlestības, rūpju, laimes, pacietības ( :D ) es nekad neesmu piedzīvojusi nevienās attiecībās. Protams, ir grūti prognozēt, kāds būs bērns un kas notiks pēc viņas dzimšanas, bet pagaidām šķiet, ka lielākoties viss ir atkarīgs no vecāku attieksmes. Jā, ar bērna ienākšanu pasaulē beidzas kāds konkrēts dzīves posms, bet tas tikai nozīmē, ka kāds cits posms sākas un tas jau tad no mums ir atkarīgs, ko mēs ar šo jauno posmu iesākam :)

Jāņem vērā, ka vīriešiem ir pa lielam vienalga cik gados kļūt par tēvu, bet sievietei tā tomēr nav. Es domāju, ka 35 gadi ir par vecu pirmajam bērnam. Tās ir manas domas, nevienam neuzspiežu. Es pēc 35 bērnus vairs negribēšu, jo, kā jau te tika minēts, dzīvi var baudīt, ceļot divatā utt arī pēc 40, kad bērni ir tīņi. Vai arī ceļot kopā un tīnis nebļaus lidmašīnā :D Man bērns piedzima 26 gados, drīz būs 28. Liekas, ka īstais brīdis, jo ar vīru bijām kopā 5 gadus pirms bērna piedzimšanas.

O, Teddy ļoti labi patecia!

Man meita piedzima 23 gados. Personīgi nejūtos neko nokavējusi, vai ka nebūtu ''padzīvojusi'' sev. Tieši otrādi, tevis minētais - negribu būt veca mamma - bija viens no maniem lielākajiem iemesliem, kāpēc tik agri piedzima. Katram protams ir sava nostāja, un es nevienam neko netaisos pārmest, bet attiecībā pašai uz sevi - es bērnu pēc 30 vairs negribētu/negribu. Man tas liekas daudz par vēlu. Es gribu savos 40 gados baudīt dzīvi ar vīru un +/- jau patstāvīgiem bērniem/tīņiem, nevis mainīt pamperus un celties naktīs, lai barotu.

Varu pilnībā piekrist. Esmu bērniņa gaidībās, piedzims 25 gados (pēc mēneša paliks 26). Gribējām noteikti pēc kāzām, tā kā kāzu plānošana vien aizņēma vairāk nekā gadu, tad sanāca sākt domāt par bērniņu vēlāk vēlāk nekā gribētos. Labprātāk būtu kādos 23 gados 1.bērns, un kādos 25 vai 26 - lai ir jau otrais. Un tad to dzīvi var tālāk jau baudīt kopā - visi ar ģimeni. Man personīgi nav pieņemams tas 21.gs. populārais modelis, kad vispirms tiekās ar 50 + cilvēkiem, līdz beidzot varbūt paliek ar vienu, ap 35 gadiem domā vēl, kā sasniegt karjeras virsotnes, nopirkt krutāku māju vai dzīvokli, nu un tad, kad dzīvē viss sakārtots, tad var domāt arī par bērnu... :-) Tā jau arī tā dzīve patiet, kaut ko cenšoties vēl vairāk un labāk.. un tad domā, ka kādā X stundā beidzot būs gatavs. :-) Es labāk gribu būt jauna, forša mamma, un kopā ar vīru un bērniem visu piedzīvot kopā. Tāpat arī bija manā un vīra ģimenēs kādreiz - piedzimām vecākiem, kad bija apmēram 24 un 25, dzīvojām sākumā mazos dzīvoklīšos un tad nu katra ģimene pamazām attīstījās, auga, dzīvoja, sasniedza kopīgi tos mērķus. Tagad mana vīra vecākiem ir liela māja, paši braukā pa ārzemēm, bauda dzīvi 50 gados! Viņiem bērni izauguši un nu varam citā kvalitātē pavadīt ar viņiem kopā laiku, arī doties kopīgos ceļojumos. Un viņi arī dikti gaida mazbērnus. (l) Man būtu bēdīgi, ja maniem vai vīra vecākiem būtu jau pie 70, un kopā atliktu tik mazs laiks... Gan mums, gan mūsu bērniem, ko pavadīt kopā ar vecvecākiem... Tāpat es negribētu to nodarīt saviem bērniem - lai viņu vecāki ir ar tik lielu vecuma starpību un pamet salīdzinoši agri. Lielajās ģimenēs ir liels spēks. :-)
Šajā jautājumā ir tik daudz dažādu aspektu, sanāca apgrābstīt vairākus, taču visi noved pie viena secinājuma. :-) Bet katram jau savs domu gājiens.

Viens ir teikt, ka grib tur pirmo bērnu līdz 28 gadiem, bet ja reāli tāda situācija, ka nav tā īstā vīrieša blakus, ne jau skriet ar pirmo pretim nācēju taisīt, jo tā nosaka sabiedrības uzskats, ka kādos 35 gados pirmajam bērnam ir par vecu. Ja ir tas vīrietis, ja ir tā bērna vēlēšanās sajūta, tad uz priekšu, protams, ja abi ir gatavi šam solim. Jo tie, kas nosaka kādus vecuma ierobežojumus kādā vecumā vajadzētu vai nevajadzētu pirmos un pēdējos bērnus, nesaprot kā jūtas tās sievietes, kas varbūt gribētu bērnus un ģimeni ātrāk, bet ir citi apstākļi, kas to liedz.

Un par to dzīves baudīšanu - nesaprotu, kas zem tā tiek palikts? Tusēšanās un ballītes? Ceļošana? Vēl kas?
Nekad nav bijis aktuāli skraidīt pa ballītēm, tā ka bērns tāpat to nemainīs. :-) Paceļojuši esam, bet arī ceļošanai šķēršlu baigi nav. Sākumā, pirmos divus gadus, skaidrs, ka labāk vairāk pa mājām dzīvoties (lai arī ir man paziņas, kuras ar visu bēbi blandās apkārt, jo ir sīkais mazs miera mika:-)), bet pēc tam - kādi šķēršļi doties ceļojumā kopār ar bērniem vai, ja gribas romantiku, atstāt to nedēļu vecvecākiem? Mani vecāki diezgan bieži devās ceļojumos un lielākoties atstāja mūs vecvecāku pieskatīšanai - traki foršas pārmaiņas bija. :-) Bet arī - cik cilvēku, tik situāciju.

Mūsdienās lielākā daļa dzemdē pirmos bērnus 30-35 gadu vecumā, normāli.
Es noteikti izvēlētos 'padzīvot sev un doties piedzīvojumos divatā,

+
Es bērnus neplānoju līdz gadiem 30 noteikti.
.
Es noteikti neklausītos tajos "ar bērnu visu var paspēt" utt., jo tas tiešām ļoti atkarīgs no bērna un no abiem vecākiem un tu nekad pirms tam nezināsi ne kāds būs bērns, ne kāda būsi pati un tavs vīrietis. Mana māsa tieši piedzemdēja pirmo 31 gadā, bērns bija plānots, bet viņa atzina, ka viss ir pavisam citādāk nekā varēja iedomāties, jo bērns ļoti nemierīgs un ar vīru attiecības sašķobījās. Viņi kopā pirms bērna bija 9 gadus un viņa teica, ka diez vai šo grūtniecības un bērna pirmo gadu periodu izturētu tad, ja būtu nesen sākuši tikties, jo hormoni un strīdi, negulētas naktis un nogurums utt. Redzu arī citus pārus, jaunākus, kas satiekas ar daudziem negludumiem pēc bērniem, tāpēc es pati nespēju uztvert tik vieglprātīgi bērnu jautājumu - ai, gan jau būs labi.

bet ja reāli tāda situācija, ka nav tā īstā vīrieša blakus

nu tad jaaizdomajas kapec , nav vins satikts .... Man skiet jocigi , ja vel lidz 30 nav satikts tas istais. Protams ta var but , bet visdrizak tas ir bijis apzinats lemums neveidot attiecibas.

Protams, JanJan, ir arī tādi gadījumi, bet tas nav tēmas autores gadījums, es runāju par situāciju, kad ir pāris un tad ir izvēle - baudīt dzīvi (kas man vienmēr licies jocīgs apzīmējums) vai radīt ģimeni un tad kopā baudīt dzīvi.
.
Ja sievietei gribas bērnu, gribas ģimeni, bet nav, ar ko, tad - ko tur var teikt? Dikti žēl. Katrai jau tā situācija atšķirīga. Personīgi zinu sievieti ap 45 gadiem bez vīrieša un bez bērniem, bet tur ir tik neciešams raksturs, ka nevienam nerodas neērtie jautājumi. Tāpat ir burvīgas sievietes ap 40-50, kurām vienkārši kaut kā vēl nav sanācis atrast... Atliek vēlēt visu to labāko un cerēt, ka atradīs īsto.

Man piedzima bērns 30 gadu vecumā. Mazliet žēl, ka tas nenotika ātrāk, jo tad varētu vēl plānot arī otru bērnu, bet bērnus ar mazu gadu starpību nevēlos - ja otrais būtu tikpat nemierīgs kā pirmais, mani nervi to neturētu. :-D Tā ka, ja nesaņemšos tuvāko 4-5 gadu laikā, tad pirmais bērns būs arī vienīgais.
.
Par dzīves baudīšanu - vienmēr jau gribēsies vēl. Grūtniecības laikā daudz ceļoju ar domu, ka pēc tam būs jāpiebremzē, bet tāpat jau dažreiz sagribas arī tagad brīvību, spontanitāti. Kā jau teica, viss atkarīgs no bērna - man nekāda spontanitāte īpaši nespīd pagaidām, bet ir jau krietni vieglāk kā zīdaiņa vecumā (dēlam tagad 1,5 g). Piekritīšu, ka jārēķinās ar to, ka apmēram 2 gadi no dzīves būs "jānoraksta" izklaižu un atpūtas ziņā. Bērns var negribēt pa nakti palikt ar kādu citu utt.
.
Nu, un vēl jāapdomā iespēja, ka tajos 35 gados bērna ieņemšana un iznēsāšana var nebūt tik vienkārša kā agrākā vecumā.

Paliku stāvoklī, kad man bija 24 gadi. Tad nebiju laimīga, jo nebiju gatava bērnam, bet tagad protams, jūtos savādāk. Līdz 35 vēl vienu gribētos, bet man nepatika būt stāvoklī, jutos labi fiziski, emocionāli - drausmīgi. Ar vīru kļuvām tuvāki, ja nebūtu bērna, gan jau sen būtu šķīrušies..iemācamies savaldīties, runāt, izprast. Agrāk aizcirstu durvis un attāāāā :D

Ja izdomā,ka gribi ap 32 gadiem dzemdēt, tad tiešām tērē šo laiku,kā rakstīji, lietderīgi,bet atceries,ka "pirms nāves nesaelposies"

Velns, tu runā tā it kā viņa taisītos ķelli nolikt pēc pāris gadiem, :D nevajag tik ļoti dramatizēt, grūtniecība (+ ģimenes piaugums) taču nav nekāda neārstējama slimība... :D

Nenoliegšu, ka man pietrūkst tā laika, kā mums bija, kad bijām divi vien. Tomēr uzskatu, ka mūsu bērns ir labākais, kas mūsu dzīvē ir.
Jā, un man arī mazliet žēl, ka nesaņēmāmies agrāk.

JanJan, es Tev pilnībā piekrītu par to "vecuma" jautājumu. Es, piemēram, biju domājusi to apzināto gaidīšanu līdz 35, lai saņemtos pirmajam bērnam. Protams, ka nevajag bērnu līdz, piem., 30 tikai tāpēc, ka vēlāk būs ""par vēlu".

Bērniņš piedzima, kad mums abiem bija 22, tas bija plānots un apzināts lēmums, jo bija kaut kāds klikšķis, ka gribam bērniņu. Tagad dēlam 3 mēneši. Es piekrītu tam, ka viss ir atkarīgs no tā, kāds būs mazulis. Mūsējais ir ļoti mierīgs. Nav bijušas ne kolikas, tāpat arī negulētas naktis bijušas vien dažas. Grūti bija pirmās nedēļas, vienkārši pierast, ka nekas vairs nav kā agrāk, man bija arī grūti atkopties pēc dzemdībām - gan fiziski, gan emocionāli. Bet es nevarētu teikt, ka kaut kas ļoti drastiski mūsu attiecībās sašķobījās. Tagad tās ir kļuvušas kaut kādā veidā savādākas, bet viennozīmīgi - labākas! Bērns ir labākais, ko mēs abi kopā esam paveikuši :-)

es laikam esmu divaina , bet es galigi nevaru saprast nu kada starpiba mierigs vai nemierigs, vienkarsi ej un dari , berni pierod pie lietam un vietam. Respektivi , es neredzu starpibu berns kliedz uz ielas ratos vai majas.

Starpība ir tāda, ka citi bērni raud visu laiku, citi neraud! :D

wee, nu beeeeiiiidzzzz!!! Bērni ir dažādi un bērniem vecāki visiem nav vienādi. Ir cilvēki, kuri negrib ar zīdaini vilkties ceļojumā, iet uz koncertiem utt. Ar mazu bērnu ir jāpiebremzē. Pat ja zīdainis ir mierīgs un viņš gulēs, nekustinot ne ausi, kamēr apkārt ballīte, ar viengadnieku tā nevarēs. Bērns nav spēļmantiņa un ir reizes, kad jādomā kā bērnam ir labāk un mums ir jāsamierinās ar to, ka kaut kas ir jālaiž garām. Jā, jā, zināms, ka Tu nekad neko nelaidi garām, visur ņēmi bērnu līdzi un nesaproti cilvēkus, kuri tā nedara.(t)

Starpība ir tāda, ka citi bērni raud visu laiku, citi neraud!

vel jo vairak , ja raud visu laiku , tad kada starpiba kur ?

Bērni ir dažādi un bērniem vecāki visiem nav vienādi. Ir cilvēki, kuri negrib ar zīdaini vilkties ceļojumā, iet uz koncertiem utt.

atslegas vards negrib, problema sakas tiesi musos pasos , kas negrib , tiem dzive apstajas , kas grib iet un dara. Tikai loti daudzi pavelkas uz to ka ir no daudz , ka jaatsaks ... un es tikk loti nozeloju, ka ticeju sadiem stastiem par to, ka dzive apstajas

Kas tie par tādiem pieaugušiem nabadziņiem, kuriem visa dzīve sagāžas, ja ir uz pusotru, diviem gadiem jāpiebremzē ar izklaidēm bērna dēļ? :D

Mans bērns, piemēram, raud, kad nav mājās. Mājās viņam ir ko darīt, ir kur ložņāt, a ko uz ielas darīt? Rokās ilgi nesēž, ratos ne tik.