Strīda karstumā

Sorry,es izdarītajā neredzu neko TĀDU lai tagad tā pārdzīvotu. Jēziņ, īstu problēmu trūkst? Jā, smuki nva, bet nekas traģisks jau nav noticis.

Caloo, man tādas divas histēriķes dzīvo kaimiņos, ja es būtu viņu vīru vietā, savāktu bērnus un atstātus tās sievietes vienas. Reizēm nav izturams. Bet es arī, no vienas puses, saprotu kāpēc viņas ir tādas, kādas ir ... sarežģīti, bet tur abām vispirms jāgrib pašām mainīties, tad arī no malas kāds spēs palīdzēt.

Beibe.Marta

es tikai pateicu, ka man pretīgi, ka tu man pieskaries, jo viņš centās mani samīļot.

komplektā ar šo:

negribu publiski iztirzāt, taču viņa vaina tur nebija nekāda

komplektā ar iekaustīšanu gultā :D
Es jau teiktu, ka autorei ir par ko pārdzīvot, jo skaidrs, ka viņa vispirms dara un tikai pēc tam domā. Un tā 1 frāze vispār ir stulbums, ko saka tikai tāpēc, lai pēc iespējas sāpīgāk aizskartu otru...

Manuprāt, tas ir labi, ka tu to nožēlo. Tas nozīmē, ka varbūt neesi emocionālā varmāka. Bet tie, kas nenožēlo (tikai izliekas, ka nožēlo) un turpina šādu uzvedību, ir nelabojami gadījumi. Un temperaments nav attaisnojums. Strīds vienkārši ir brīdis, kad nokrīt visas maskas, un atklājas, cik neglīta ir otra cilvēka dvēsele.

Nu ja cilvēkam patīk taisīt drāmu lai sēž un pārdzīvo. Man no tā ne silts ne auksts.

Ledussirds
Ja vīri ir atbildīgi, tad arī velk to vezumu, ko jaunības muļķības pēc ir izvēlējušies. Nu vismaz tik ilgi kamēr bērni lieli. :) Bet visādi var būt - nevar jau zināt vai viņi paši ir daudz labāki. :)

Ja mani strīda karstumā līstu mīļot es arī pateiktu kaut ko riebīgu. Vispirms atrisinām problēmu, salīgstam mieru un tad mīļojamies.

Autorei ieteiktu atvainoties un nākamreiz domāt, ko runā un dari. Vienalga, strīda laikā vai nē.
Es priecājos par savu savaldību. Par strīdos nesaprotu, kāpēc teikt otram lietas ar mērķi sāpināt vai noniecināt. Tas taču ir cilvēks, ar ko tu esi kopā, ko tu mīli un ar ko tu gribi labas, mīlestības un cieņas pilnas attiecības! Man bija pazīstams pāris, kuriem patika publiski strīdēties un tikpat publiski vienam otru noniecināt. Vienkārši šausmīgi. Es nezinu, kāpēc viņi bija kopā, ja parādīja, ka viens par otru kaut ko tādu domā.

Caloo,

Bet visādi var būt - nevar jau zināt vai viņi paši ir daudz labāki.

Visticamāk, ka nav.

Ledussirds

Ja mani strīda karstumā līstu mīļot es arī pateiktu kaut ko riebīgu.

Nu redz, mēs jau nezinām kāda tieši bija tā situācija, kas bija sarunāts un izdarīts pirms tam, bet jebkurā gadījumā, tas ko viņa pateica, ir galīgi garām. Saka jau, ka vīrietim rozā brilles nokrīt tajā brīdī, kad sievietei pirmo reizi sāp galva :D, bet šitais teksts - "man riebjas, ka Tu man pieskaries" arī pilnīgi noteikti pretendē uz briļļu noņemšanu.

Šajās attiecībās ir bijuši strīdi, kā jau tas sadzīviski notiek, bet nekad robežas nav pārkāptas. Šis bija pirmais tāds strīds, kad tā iznāca. Jā, es ļoti nožēloju un es apzinos, ka tikai vienīgi es esmu atbildīga par savu uzvedību un tam nav attaisnojuma. Es tik ļoti pārdzīvoju, jo zinu, ka cieņa ir attiecību pats pamats un neatbalstu ne fiziski, ne verbālu agresiju, bet redz, ka pati esmu kļuvusi par tādu. Aaahhh. Un es pat neesmu histēriķe vai garastāvokļa cilvēks, tāpēc viņš noteikti mani ieraudzīja no cita skatupunkta un viņa domas mainījās. Es zinu, ka viņš mīl mani un grib būt kopā, bet man sāp, ka viņam esmu es(kas tā izrīkojās), viņš būtu pelnījis ko labāku.

Ja pati apzinies sekas, nu bus tev maciba kludas neatkartot. Beidz tagad sevi saustit.

Tās visas temperamentu lietas ir ļoti subjektīvs jēdziens.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka esmu savaldīga. Bet tas ir TIK subjektīvi... Piemēram,mana labākā draudzene ar kuru uzaugu kopā un biju ikdienā daudzus gadus uzskata mani par mierīgāko cilvēku uz pasaules, savukārt cita bērnības draudzene uzskata, ka esmu asa, jo izbesī mani tomēr vairāk kā citi :D Nu un tās izpausmes kā otrs vērtēs nevar paredzēt.. ja iepriekšējais draugs domāja, ka man ir enģeļa temperaments, tad šajās attiecībās man nākas pie šī jautājuma drusku vairāk piedomāt. Kur ir patiesība? Varbūt kādam tava psihošana būs ok, citam - nepieņemama. Relatīvi. Ir gan robežas, kuras nevajag pārkāpt.
Bet tas ir raksturīgi - jo lielāka dusmu izgāšana, jo pēc tam lielāka vainas apziņa. Tas ir kā piedzerties un nākamjā dienā just paģiras. Es nedomāju, ka tu vari tur radikāli sevi mainīt. Jānodarbojas ar sevis un savas dzīves harmonizāciju, jāgūst dzīves pieredze, bet nedomāju, ka tas mainīs tavas personības izpausmes vairāk par kādiem 10-15%. Bet tas mans subjektīvais viedoklis :) un arī tas nav maz.
Es tik esmu ievērojusi, ka cilvēki, kuri sevi ir pilnvērtīgi realizējuši dzīvē (profesionāli un attiecību ziņā) ar gadiem kļūst mierīgāki it kā paši no sevis.

paulalala
Labi teikts. :)

Laleh, Tu esi cilvēks, nevis supervaronis multenē. Cilvēki kļūdās un neviens uz šīs pasaules nav perfekts. Ja esi otram no sirds lūgusi piedošanu, nožēlo savu rīcību un apņemies papūlēties, lai nekas tāds nekad vairs neatkārtotos, tad ir laiks beigt šaustīt sevi.
Es droši vien pie sevis pārdomātu, kas tieši bija tas, kas izsauca tik neadekvātas emocijas. Tikai tiekot līdz problēmas saknei, varēsi to atpazīt citās situācijās un jau iepriekš izdomāt rīcības modeli, ko pielietot gadījumā, ja vēl kādreiz uznāk līdzīga veida neadekvātas emocijas. Tādas ir manas domas.

Agrāk bija problēmas ar savaldīšanos, bet nu esmu mainījusies un iemācījusies sevi savaldīt. Izlādējos uz citiem dažkārt :D Bet vīrs un mūsu sasniegtā tuvība un lieliskās attiecības man ir pārāk svarīgas dzīvē, lai tās bojātu.

Pat NEZINU,kam būtu jānotiek,lai es strīda karstumā kādam ko pateiktu riebīgu. Vienmēr visu turu sevī, reizēm sāp,reizēm dusmas pārņem,bet es vienkārši nespēju neko pateikt. Iekšā reizēm viss vārās ,reizēm gribās kliegt. Bet vārdi par lūpām man nenāk, es varu tos pie sevis domāt,bet nespēju tos skaļi izteikt. Nezinu vai tas ir labi vai slikti.

man ir tāds traks temperaments, bet nekad nekad nav sanācis strīdā pateikt kaut ko rupju vai riebīgu mīļotajam cilvēkam. ar bijušo pat šķiroties, bija daudz ko teikt, bet nepateicu, jo galu galā tā cieņa pret cilvēku, ko esmu izvēlējusies sev kā partneri, ir pārāk stipra.
ir sanācis pateikt ko aizvainojošu, nezinot, ka tas ir aizvainojoši.. bet tās ir drīzāk mūsu atšķirīgās uztveres pie vainas.
bet šaustīt sevi par pagājušo vairs nav jēgas. vari tikai turpmāk būt laipna un mīļa un vēlreiz atvainoties viņam, pateikt, ka tevi pašu šī rīcība pārsteidz un tagad šausta.