Strīda karstumā

Agrāk strīdos ar vīru man tā gadījās visai regulāri, tagad retāk, bet tik un tā. Strīda laikā nekļūstu nedz rupja, nedz agresīva, bet briesmīgi indīga un skaļa gan, ir sanācis pateikt ko tādu, par ko zinu, ka tas viņam būs sāpīgi un esmu to darījusi arī ar mērķi.Ir sanācis arī ar rīcību pāršaut pār strīpu. Dažreiz pārdzīvoju savaldības trūkumu, dažreiz nē. Kā ar to cīnīties? Nezinu, es tāda esmu bijusi no laika gala, neticu, ka tik ļoti sevi var mainīt.

tad kad pariet, izrunaties un pateikt otram, ka tas un tas tika teikts, lai otram sapetu un to nedomajat, vienoties abpuseji dazas lietas neteikt, ja patiesam ta nedomajat, jo tad nevares atpakal panemt. mums bija tads posms, kad viens otram virsu blavam, ka jaskiras un nav ko kopa but, tad izrunajamies un tas vairs nav atkartojies!

Laleh
Es arī sevi nekontrolēju.
Tas ir tāpēc, ka ciešās visu laiku un neko nesaka, tad iznāk sprādziens.:-(

Es var visu spēku aizcirtu durvis strīda karstumā un vakarā gultā esot ar roku iesitu pa viņa plecu (nebija ļoti stipri), pa vidu bija arī sega, tūlīt sapratu, ko izdarījusi esmu un atvainojos vairākas reizes, bet nespēju sev to piedot. Nekad mēs viens otru nebijām fiziski aizkāruši. Laiku var atpakaļ pagriezt nevar, bet tas tads darvas piliens medus mucā. Ja būtu mainītās lomās, es viņu pamestu. Tik ļoti liela nožēla par izdarīto. Vai mīlestība neizzūd pēc tādas necieņas un otra aizskaršanas? Ļoti uztraucos, jo viņs ir cilvēks, ar kuru redzu kopā savu nakotni un gribu saistīt dzīvi.

Laleh

Kā piedot sev, kad strīda karstumā ir pateikts un izdarīts tas

Lietderīgāk būtu padomāt, vai vīrietis Tev šito ir tiešām piedevis. Pat ja piedos, tad neaizmirsīs nekad.
Manuprāt ir lietas, ko nedrīkst attiecībās atļauties - sist vai rupji nolamāt otru, tas jau liecina, ka cieņa kā tāda ir zudusi, un kad šī neredzamā līnija ir pārkāpta, tad katru nākamo reizi to pārkāpt kļūst arvien vieglāk un viss pamazām aiziet pa pieskari.

Nekad neesmu bijusi attiecībās ar cilvēku, kuru vēlētos sāpināt, neatkarīgi no situācijas.. man tas kaut kā neiet kopā, tāpēc arī nezinu, kā citi ar to sadzīvo, bet nākošajā reizē, labāk piecas reizes apdomāt, pirms pateikt kārtējo riebeklību! :) Vislabāk laikam jau ir izskaust to launumu no iešienes, lai tādas domas nemaz nenāktu prātā.

Es var visu spēku aizcirtu durvis strīda karstumā un vakarā gultā esot ar roku iesitu pa viņa plecu (nebija ļoti stipri), pa vidu bija arī sega,

Nu labi, par ko bija strīds?! Kāpēc tas tevī raisīja šādu reakciju?

Laleh
Vienreiz kļūdīties ir normāli.
Tad zināsi, ka tā nav jādara vairāk otrreiz, ja nožēlo.
Ja, vienīgā tāda sišanas reize bijusi, tad labi.
To nevajag atkārtot.

Visiem temperaments nav vienā skalā, kāds strīdā ir ugunīgāks un vairāk iekarst. Jācenšas sevi kontrolēt, neviens nevar apgalvot, ka tas sanāks.
Ja mani tik ļoti uzvelk, tad mēdzu iet citā istabā, prom un vairs necērtu durvis. (t) Durvīm jāpaliek eņģēs. :-D

Es esmu iemācījusies apvaldīt dusmas un vairs tik ļoti neteikt indīgas lietas, lai tikai otram iedzeltu.

Es nesaucu viņu vārdos, es tikai pateicu, ka man pretīgi, ka tu man pieskaries, jo viņš centās mani samīļot. Tas viņu ļoti aizskāra. Visvairāk pārdzīvoju, ka atļāvos iesist viņam pa plecu. Esmu tikai cilvēks, visi pieļauj kļudas, bet dažas klūdas visu izmaina, negribu zaudēt to, kādas mums ir attiecības..:-|

Viņš man pateica, ka nekad to neaizmirsīs. Bet piedod. Tas man ļoti sāpina, jo viss bija tik labi, bija strīdi, bet nekad nepārkāpām robežas.

oi es esmu tik temperamentīga ka varu apsaukāties nez kādiem vārdiem strīda karstumā, burtiski nekontrolēju ko saku:-D bet varu apgalvot ka savu draugu cienu, tak što..

Laleh, bet par ko tad strīds bija?!

Ledussirds, negribu publiski iztirzāt, taču viņa vaina tur nebija nekāda, mani sāpināja viņa rīcība, tomēr to izrunājot, viss būtu bijis labi. Komunikacijas trūkums so strīdu tādu izvērsa. Bet viņš visu strīda laiku bija savaldīgs un cieņpilns, kas vēl jo vairāk man liek saprast, cik viņš ir lielisks cilvēks, un nevēlos viņu pazaudēt.

oi es esmu tik temperamentīga ka varu apsaukāties nez kādiem vārdiem strīda karstumā, burtiski nekontrolēju ko saku bet varu apgalvot ka savu draugu cienu, tak što..

Tātad cieni tik ilgi, kamēr viss ir Tev pa prātam? :D
Nu ok, es par cik esmu diezgan nosvērts, tad arī vienu ķerto pacietu vairāk kā 10 gadus, bet skatoties atpakaļ, vajadzēja pasūtīt jau sen. :D Var jau būt, ka priekš kāda visa tā ņemšanās, durvju ciršana, pārdzīvošana liekas baigi romantiska padarīšana un lielās mīlas neatņemama sastāvdaļa, bet ar laiku gribās vnk mieru un saprātīgu cilvēku blakus. :)

Caloo, nav jau tā, ka tā ir ikdiena. Tas bija pirmo reizi visu attiecību laikā. Vai veiksmīgās attiecībās nekad nav bijuši strīdi, ko nožēlot? Par to ir diskusija

Neatceros, kur to lasīju, bet doma bija tāda, ka jāsāk uztraukties, ja pāra starpā vispār nav strīdu, domstarpību, nekas, kas raisa diskusiju. Katram tomēr ir jābūt savam viedoklim, bet tas protams neizslēdz mieru un saprātīgu cilvēku blakus.

Laleh
Diskusija ir par šo.

Pat, ja gribu spēt kontrolēt savas emocijas un ceru to darīt, bailes, ka tas var atkārtoties

Tās ir pirmās attiecības un pirmais strīds, kad Tu šādi izpildies? Vai Tu mēdz tā darīt, bet konkrētais čalis ir tik sakarīgs, ka pēkšņi attapies, ka pamatīgi brauc auzās...

Ledussirds
Protams, kautkādas domstarpības ir neizbēgamas. Bet ja blakus ir saprātīgs cilvēks, tad viņš prot apstāties, prot atzīt savu vainu un galu galā prot piedot. Attiecības nevar būt spēle vienos vārtos, tāpēc uz histēriķēm labāk paskatīties no malas. :D