Labrīt šajā pasakainajā rītā!
Saruna ar draudzeni mani iedvesmoja šai diskusijai. Aizņemtības dēļ nesanāk tik bieži tikties un sazināties, bet uzturam kontaktus un kad izdodas būt vienā laikā un telpā, tad pārrunājam visu, kas jauns, kas piedzīvots, redzēts un dzirdēts. Katru reizi gan sarunājoties, gan tiekoties apbrīnoju viņā prasmi būt pašpietiekamai. Viņa vienmēr visu saorganizēs, izdomās, kā sevi izklaidēt, iepriecināt, kā pavadīt sev nozīmīgi, jēgpilni laiku. Apkārt esošie faktori viņu neuztrauc un neiespaido, jo viņai nekas nav svarīgāks par pašas prieku un laimi. Protams, viņai ir attiecības, ģimene, draugi un paziņas, bet viņa tādēļ negrasās pazaudēt sevi un to, kas viņai ir nozīmīgs. Ja arī kaut kas īsti neizdodas, viņa kā kaķis piezemējas uz visām 4 un bez liekiem kreņķiem ievieš savas korekcijas un viss ir kārtībā. Šķiet, nekas šo cilvēku nespēj izsist no sliedēm.
Es šajā ziņā esmu pilnīgs pretstats – es visu pakārtošu sev svarīgajiem, tuvajiem cilvēkiem. Un tāpēc pilnīgi loģiski man šķiet, ka es to būtu pelnījusi saņemt arī pretī, bet kad tā nav, tad jūtos slikti. :-/ Trūkst pašpietiekamības un prasmes pavadīt laiku ar sevi, precīzāk, es nemāku būt ar sevi un justies laimīga. Vai un kā to var iemācīties? Runājot ar draudzeni viņa īsti nesaprot, kā var būt citādi, jo , viņasprāt, nav nekā svarīgāka par sevi pašu (veselīgā nozīmē). (l)
493
