Neko nezinu par Cataleyu, es laikam palaidu tos gadus garām, kad šeit tika izklāstīta viņas dzīve, tādēļ man nav comment :D Sēžu un lasu un smejos par to kāds te meksikāņu seriāls izvērsies :D
Annie, es zinu, ka tavs koments bija adresēts hellish, bet es, piemēram, arī atgriezos LV. Lielos vilcienos tādēļ, ka samīlējos, bet arī tādēļ, ka sailgojos pēc mājām. BET (!!!), ja būtu zinājusi, ka te ir tiešām tik švaki, tad visdrīzāk nebūtu braukusi. Pietam, nu es biju prom diezgan ilgi un aizbraucu tādā dzīves posmā, kad vēl visi draugi neprecēti utt. Tad braucu uz LV regulāri kā tūrists, paliku viesnīcās vecrīgā, vienmēr uz spa, visādas aktivitātes, jo te viss likās ļoti lēti, atbraucot ciemos ar ārzemju algu. Plus visiem dreaugiem vienmēr bija laiks un vēlme tikties, ballēties utt, kas tajos laikos tomēr bija aktuāli. Es ļoti ilgojos pēc saviem īstajiem draugiem! Jā, man arī tur bija dažas super draudzenes, sūdzēties nevarēju, bet tomēr ir atšķirība draugs no bērna kājas vai tomēr nē. Nu lūk...tad atbraucu atpakaļ un sākās - viens/a noprecās, otrs/a, bērns, otrs utt. Katram sava dzīve ir un tas pēc kā, lielākoties, es rāvos atpakaļ, tāpat kļuva neaktuāli. Un tas nu lūk pavēra acis jau uz realitāti. Ka te nav ik nedēļas spa, katru dienu/otro dienu ēšana ārpus mājas utml. Te nav ceļojumi kaut uz kādu Eiropas pilsētiņu katrus pāris mēnešus uz long weekend. Tādēļ arī es tik traki uz šo visu situāciju skatos - jo man tomēr reiz bija labi (vismaz krietni labāk), tad es arī gribēju būt viens no tiem latviešiem, kas ir atgriezies, jo mājās tomēr ir labāk un zini... nu nav labāk. Un tas pašai ir diezgan sāpīgi. Tici man, es tik daudz reižu esmu sevi šaustījusi par to stulbo lēmumu šeit atgriezties. Par vēl dažiem stulbiem lēmumiem, kas to atgriešanos nepadarīja ne cik patīkamāku. Pirmais pus gads te bija fantastisks!!!! Bet tas arī viss. Un nē, es to nesaku tādā čīkstošā veidā, bet no sava skatupunkta. Ar savu vēsturi, ar saviem melnumiem un grūtībām, ar saviem sapņiem un ar savu realitātes apziņu.
Un jā, es gribētu tomēr braukt prom laikam. Varbūt vēl ne tagad, bet pēc gada vai diviem. Es neredzu te potenciālu, ja tā pavisam godīgi. Skatījos dok par Ķīnu, ka tur, piemēram, neprotestē cilvēki, jo vienkārši zina, ka no tā nav jēgas. Ka viņi neko nepanāks. Un tikai kad paskatījos uz tādu situāciju no malas (lai arī caur TV), sapratu, ka tas ir tieši tas, kas ir šeit. Vienīgi, visi aptaujātie cilvēki dokumentālajā izteicās, ka par spīti tam, ka ir šādi tādi ierobežojumi un mīnusi, viņi tur jūtās brīvi un laimīgi. Viņi uzticās savai valdībai. Viņi zina, ka valdība pieņems tautai un tautas labklājībai pozitīvus lēmumus. Nu un te lūk arī nonācu pie atziņas - mēs neuzticamies valdībai (un ne velti), bet mēs pat neko nevaram izdarīt lietas labā. Dibināt jaunu partiju? Good luck. Protestēt pret kautko? Arī to pašu novēlu... Jau paši politiķi te sen ir padevušies un uz LV skatās tikai un vienīgi kā slaucamu govi. Tādēļ arī neredzu nekādu spožo nākotni šai valstij.