Man liktos muļķīgi, ja dāvinātu dāvanu dāvināšanas pēc. Vienmēr ir jautātas manas vēlmes, ja nezin, un es arī vienmēr jautāju. Vilšanās nekad nav bijusi, arī tad, ja nav saņemts no vēlmju saraksta. Parasti, ja man izsaka vēlmi, tad es dejoju ap to ideju un dāvinu to pašu vai, biežāk, izdomāju ko citu.
Nesūdzētos par pārdāvinātām manām dāvanām, bet būtu aivainojums, ja cilvēks dāvinātu ko tādu, kas man nepatīk vai negaršo, jo visi, ar kuriem apdāvinos, mani pazīst vai viņiem ir jāzin, ka, piemēram, es nedzeru kafiju. Es vienkārši eju caur savu prizmu un man patīk dāvināt.