Surdotulks

Draudzene tur mācījās. Jāiegulda liels darbs, lai šo valodu apgūtu, bet nevienas mācības nav vieglas, ja tām pieiet nopietni. Viņa sāķa no 0 ar milzum lielu apņēmību un mācības pabeidza. Ir piedalījusies starptautiskos projektos. Rīgā surdotulgi ir pietiekami daudz, mazpilsētās gan nē. Nopelnīt tiešām nevar - tas ir sirds darbs. Kā arī nav viegli atrasties starp šiem cilvēkiem, viņu konfliktiem, jo surdotulka pienākums ir būt kā pavadonim nedzirdīgam cilvēkam ikdienas gaitās. Un pēc nedzirdīgo cilvēku domām viņiem tavi pakalpojumi pienākas 24/7 un, ja nebūsi pieejama pārmetumus ilgi dzirdēsi. Viņi pasauli uztver savādāk un paiet laiks, lai pie tā pierastu. Ar gadiem ļoti mainīsies TU kā cilvēks, jo tas ir sociālais darbs ar zema izglītības līmeņa cilvēkiem ar lielu agresiju, ja nesaņem to ko no tevis gaida.
Visa vecuma nedzirdīgie vīrieši ir kā traki uz sordo tulka meitenēm, ļoti grūti pieklājīgi atteikt šiem uzstājīgajiem un uzbāzīgajiem cilvēkiem. Viņi ļoti spēlē uz jūtām.
Vienīgais veids kā labāk nopelnīt ar šo profesiju ir strādāt televīzijā, bet tur ir jāiziet izglītības līmeņi un jābūt 6-8 gadu darba pieredzei, bet tā nauda grozās minimālā alga ar mazu plusiņu, bet ja tev nesavāksies savs nedzirdīgo klientu loks vari mēnesī būt pa 0. Šis ir tikai personiskais viedoklis un pieredze no tuva cilvēka, kas strādājis šajā jomā.

Liels paldies. No šīs puses nebiju neko dzirdējusi.

Esmu mācījusies kopā ar vājdzirdīgajiem/nedzirdīgajiem, stundās bieži bija tulki. Bija gan reizes, kad tulki nevarēja izstaigāt pie visiem, tad tiešām sekoja kašķi un agresija. Vecākās kundzes puiši izspieda, lai komunicētu ar jaunajām,smukajām meitenēm. Ir daudz tiešām daudz foršu cilvēku, bet gandrīz tikpat daudz ir arī tādi kā minēja Brook22..:-|

Mācos par sociālo darbinieku, taču mums arī jāzin zīmju valoda. Ir grūti, bet ja interesē, tad ir vieglāk. Vieglāk ir pašai parādīt visu, grūtāk izsekot ko saka pretī. Mums ir vājdzirdīga pasniedzēja, ļoti prasīga, bet arī pretīm nākoša, bet ko esmu pamanījusi, viņa ir tāda, nu, agresīvāka kā varbūt dzirdīgie. Protams, es nesaku, ka tādi ir visi nedzirdīgie, bet caur zīmju valodu tās emocijas izpaužas vairāk. Tā ir mana pieredze, protams, neesmu tik ļoti pieredzējusi, jo pagaidām tāda īsta saskarsme ar nedzirdīgajiem nav bijusi. Bet ko viņa mums pastāstija, tagad daudzi tulki izvēlas facetime, lai palīdzētu tulkot, protams, tās ir tādās ikdienas gaitās.

Grūtāk jau ir tad, ja tev nav sakaru un nevienu nepazīsti un vēlies iekļūt šajā jaunajā kultūrā. Jo, jā, nedzirdīgajiem ir savas prasības, sava kultūra, sava pasaule un tās izzināšanas veids. Pret jaunajiem ir diezgan prasīgi, bet, ja esi jau tur zināms un patīkams cilvēks, viņi atplauks un būs daudz jaukāki. Mana ģimene nedzird un visu savu dzīvi esmu bijusi viņiem personīgais surdotulks un man ir arī sakari, esmu izlīdzējusi arī citiem nedzirdīgiem cilvēkiem un pati domāju tam nopietni pievērsties, kad mana meitiņa paaugsies :) Šogad runājos ar vienu surdotulku, viņa teica, ka tur viņiem deficīts un tiešām vajag cilvēkus. Tā kā nepiekritīšu daudzam, ko Brook22 saka. Bet viņai laikam savādāks ieskats, es no iekšienes to redzu savādāk kā cilvēks no malas un pārsvarā esmu arī strādājusi ar sievietēm, kurām surdotulks nepieciešams, lai dotos uz slimnīcu un pie ārstiem.

Draudzene mācījās, bet nepabeidza, jo strādāja Rīgā, beigās nogura no nemitīgās braukāšanas uz Jūrmalu. Šobrīd šur tur piestrādā par tulku, jo ir aicinājums palīdzēt, bet pamatdarbs ir cits. Viņa vairāk strādāja ar bērniem/jauniešiem, tas ir emocionāli un garīgi smags darbs. Atceros, ka reizēm viņai meitenes sūtīja n-tās īsziņas pēc kārtas, ja viņa uzreiz neatbildēja. Daudzi ir ar saviem kompleksiem, jūtīgi, jādomā pie visa, ko dari, lai kādu neaizvainotu, pat ar lietām, kas dzirdīgajiem šķiet ikdienišķas. Visādi citādi mācības patika, skolotāji kā jau visur - kā kurš, cits atsaucīgs, cits ne tik ļoti.

Jā, es par cik arī no Rīgas, kaut vai kreisajā krastā, bet rēķinot, tas tā pat būtu kādas stundas braukšana. Lasiju, ka viņiem ir arī pieejamas kojas, bet tās arī neesot tuvu pie skolas, takā transportam tā pat nauda vajadzīga un vēl arī kojas ir kojas..
Ir labi uzklausīt Jūsu visu pieredzi, personīgo, draugu vai dzirdēto.. Jo līdz šim tiešām zināms bija tikai virspusīgi.
Darbs acīmredzot būtu smags un ļoti laikietilpīgs, jo kā jau sociālajam darbinieka, Tu cilvēkiem būtu nepieciešams 24/7, ja ne ar klātesamību, tad ar atbalstu gan.
Viela pārdomām.

Man vecvecàki bija kurlmèmie,lìdz ar to bèrnìbá bija liela saskarsme ar viñiem lidzigiem,jo bèrnu dàrzá negàju un pirmsskolas laiku pavadiju ar viñiem. Bet nekad neesmu sajutusi agresiju ne no viena. Drìzák ir bijis tà,ka dzirdigie ir neiecietìgi un nesaprotośi. Vini bija arì ļoti labi specialisti savàs profesijàs,darbs bija sirdslieta. Bieži vien biju arì ká tulks-starpnieks.

Ir ģimenē saistība ar nedzirdīgo un vājdzirdīgo vidi. Konkrēti, ar šādu bērnu vecākiem. Tie vecāki, kuri paši ir arī nedzirdīgi/vājdzirdīgi, bieži uzskata, ka viņiem un viņu bērniem viss pienākas, valstij viss ir jādod, negrib papūlēties kaut ko panākt un sasniegt. Vecāki, kuri ir veseli, daudz cīnās par saviem bērniem, bet cietēja lomu reti spēlē.
Autoskolā man grupā bija nedzirdīga meitene, viņai bija surdotulks. Likās toreiz interesanti, bet nu nevaru atļauties sev sirds darbu.