Visu diskusiju nelasīju, bet es kaut kādu gaidīšanu un "dāvināšanu/nedāvināšanu" nesaprotu. Manam puisim sanāca gaidīt uz mani gadu, iepriekš viens puisis aplauzās un tā arī nesagaidīja, bet tam nebija saistības ar to, ka es gaidītu princi uz baltā zirga, bet tāpēc, ka katrs mēģinājums bija tik sāpīgs, ka teicu stop. Cerēju, ka kaut kad man bailes pāries, mistiski atbrīvošos un viss sanāks viegli un raiti, varbūt daļēji ticēju arī tiem, kuri teica, ka ar īsto viss sanāks gludi. Bet pirmā reize (arī otrā, trešā) bija sāpes, asinis un asaras - un tā būtu neatkarīgi no tā, vai sekss būtu bijis ar pirmo reizi iepazīto puisi vai ar puisi, kurš gaidīja uz mani gadu.
Uz tā visa gaidīšanas beigām to arī sapratu un ļoti nožēloju, ka nepārvarēju savas bailes no sāpēm, nevainības zaudēšanas jau ar pirmo puisi, kuru aplauzu, bet vēl labāk - vispār ar kādu nepazīstamu puisi.
.
Es esmu dzirdējusi par skaistajām pirmajām reizēm, kur viss iet kā pa sviestu un mīlestība, kaisle un bez maz vai orgasms pirmajā reizē. Bet man šķiet, ka tomēr tas ir retums, tāpat kā retums ir manējā pieredze, kas tomēr ir pārāk traka, bet, cik dzirdēts, lielajam vairumam tas ir kaut kas pa vidu - ne šis, ne tas. Tāpēc priekš kam vispār kaut ko gaidīt, JO ĪPAŠI, ja pašai gribas? Nevainības zaudēšana ir tikai tehniska lieta, īstais sekss sekos pēc tam.
.
Es tavā vietā pārgulētu kaut rīt.