Situācija ir drausmīga, lai neteiktu vairāk, paliku stāvoklī, ar puisi esam kopā 2 gadus, izsargājāmies ar pārtraukto un bijām runājuši, ka, ja palikšu stāvoklī, viss būs forši un priecāsimies, tomēr draugam arī tāds vecums, kad būtu jābūt gatavam veidot ģimeni. Tad nu viss sākās tad, kad paliku stāvoklī, viņš mani emocionāli nokauj, vislaik mēģina risināt kkādas neesošas problēmas, piem. vislaik runā par maniem bijušajiem, kas man ar viņiem varētu būt vēl, kādas jūtas utt., tam nav vispār nekāda pamata un sakara, par to runā tik nopietni, ka mani tas uzvelk tik nenormāli traki, ka esmu gatava traukus plēst, negribu bērniņam tādu stresu nodarīt, bet es nevaru savākties, viņš nesaprot, vislaik vienu un to pašu maļ uz priekšu.. Vēl zinot, cik ļoti es uzvelkos par šo tēmu runāt, ka man tas neko nenozīmē un nav aktuāli, viņš turpina par to runāt un satraukt mani ar saviem absurdiem, ir atklāti pateicis, ka bērnu tagad negrib, bet viss jau būs labi (jo nekur jau neliksies), vislaik to vien tik atkārto, ka viss būs labi, gan jau tiksim pāri, bet nekādu emocionālu atbalstu es nesaņemu, tieši pretēji. Parādot usg bildīti, viņš man pateica- nu redz cik forši, Tev būs speļmantiņa!!!!!!! Kad sāku par to strīdēties, saka, ka tas bija tikai joks! Kā var tā jokot? Atvainojas par kko tikai tad, kad esmu jau novesta tik tālu, ka gribu braukt pie vecākiem un kravāju mantas! Es vairs nevaru to izturēt, man šīs attiecības izraisa nenormālu stresu! Vecāki vēl nezin par manu stāvoklī, plus, es mācos universitātē, ja aizietu pie viņiem, viņi arī uzturētu mani un bērnu... man nav spēka vairs.. Kā var būt kopā ar cilvēku, kurš negrib mūsu kopīgu bērnu un cer uz kkādu mistisku situācijas uzlabošanos?
29
