Vai esiet atklaatas?

Tieši tā, atklātība, lai arī pati par sevi laba īpašība, tomēr mēdz būt vietā un nevietā.
Ja draudzenei/kolēģei kleita tiešam izskatas briesmīgi, tad atsevišķās situācijās to pateikt var un vajag (ne visās situācijās). Beibe.Marta minētajā līgavas situācijā ar savu atklātību uzbāzties būtu visai pretīgi.

Nemēdzu uzbāzties paziņām, citiem satiktiem cilvēkiem ar savu viedokli par viņu apģērbu, izskatu, gaumi, aksesuāriem. Kas es esmu, lai iedomātos, ka citiem cilvēkiem ir milzīgi svarīgi, kas man patīk vai nepatīk? Iespējams, citi cilvēki jau sen domā, ka es pati vazājos riņķī izskatīdamās pēc kaut kādas šļuras. Un? Man taču arī apkārtējie nemācas virsū ar saviem padomiem.
Šajā gadījumā uzskatu, ka no Tavas puses tā bija nevis atklātība, bet nepieklājība.

Cenšos būt tik atklāta, lai otru nesāpinātu, bet dažreiz vienkārši klusēju, jo neuzskatu par nepieciešamu iejaukties lietās, kas uz mani neattiecas, kaut tā būtu kādas draudzenes neveiksmīga frizūra vai kas cits. Ir cilvēki, kuriem varu teikt visu, kā ir un domāju, ka tie arī ir īstie cilvēki manā dzīvē. Un viņi saka visu, ko domā par mani. Ja arī dažreiz gadās kas smagāks, tad to visu izlīdzina ar pamatīga humora devu.
Mana mēle ir kā smilšpapīrs un zinu, ka ar saviem vārdiem varu ļoti aizvainot, bet, jo tālāk, jo biežāk saprotu to seno latviešu teicienu par sudrabu un zeltu, lai gan arī tur jāprot uztaustīt, kad klusēt, jo ir bijuši gadījumi, kad klusēšana pavēršas pret mani pašu, kas gan it kā nav nekāds pasaules gals.
Izteikumus par apģērbu un izskatu es vispār neņemu galvā, tas nav tik vērts, lai uzmestu lūpu vai šķendētos. Kur nu vēl - lai izdarītu kaut kādus konkrētus secinājumus par tā cilvēka raksturu u.tml.

Agrāk biju diezgan atklāta un asa. Cilvēkiem tas nepatīk un pareizi vien. Šobrīd, ja kkas nepatīk, tad vairāk tā pret ğimeni un draugiem varu būt atklātāka, bet tai pat laikā piedomājot kā to pasniedz. Cilvēki tomēr ir dažādi, viens paldies par viedokli pateiks, citam tas būs nepatīkamāk
Šobrīd pieturos pie " ja nevari pateikt neko labu, tad nesaki neko".

bet visas sievietes,kuras bija ierakstijusas,ka kleita ir skaista

Sākumā domāju, ka Kumu kādai kādā pasākumā ausī iečukstējusi "Tev nesmuka kleita!" , bet te, izrādās, vēl netā - tas ir kā pasākumā uzkāpt uz galda un paziņot, ka tai sievietei kleita nesmuka. Ja es savai labākajai draudzenei varētu pateikt, ka neatbalstu viņas apģērba izvēli, ja viņa būtu uzvilkusi ko manā skatījumā tiešām galēji briesmīgu, tad netā es pat par to paklusētu, un svešam dzīvē neko neteiktu, ja man nejautātu, bet netā noskudinātos un sāktu skatīties ko citu - bez komentāra.
Te rodas jautājums, vai šī varonība būt atklātam strādātu arī dzīvē un situācijās, kur tiešām nopietni jāpasaka, ka kaut kas nav ok. Šitās par kleitām atklātās, parasti nespēj cilvēkiem aizrādīt par neadekvātu uzvedību, kas, atšķirībā no apģērba komentēšanas, ir tiešām sabiedrībai noderīgi.

Agrāk biju diezgan atklāta un asa.

es arī. un vēl lepna :D kā jau daudzi netaktiski cilvēki uzskatīju to vēl par labu īpašību.
tagad esmu labiņa, ir savs viedoklis, diskutēt māku, bet bez prasīšanas nebāžos, ja zinu, ka cilvēku varu aizvainot, tad tik ļoti izteikt savu viedokli man arī nevajag.
ja meitene neprasa viedokli par savu kleitu, tad tas ir ļoti nepieklājīgi tā kritizēt.
ja prasa, tad A) viņa ir nedroša par savu izvēli B) grib patīksmināties par sevi :)
un ir arī atšķirība vai pasaki, ka šī kleita ir ne pārāk mājās, vēl pucēšanās un kleitas izvēles procesā, vai tieši pirms uziešanas uz skatuves.

Man tas šķiet ļoti nepieklājīgi un bezkaunīgi, otram cilvēkam, vēl pie tam svešam, un vēl pie tam, ja viņš to nav lūdzis, izteikt savu negatīvo viedokli. Es to darītu tikai tad, ja man prasītu un tas būtu man tuvs cilvēks. Bet svešiem uzbāzties ar savu viedokli, ja mani tas neskar, neredzu vajadzību.

Man nepatīk,ka liekuļo,pati esi uzprasīšu viedokli par lietām ko vēlos uzzināt.
Bet vai tad bija tā ka viņa nemaz neko nejautāja,un tu vienkārši izmeti,ka viņai nav laba kleita? Tad jau gan , ja jau viņa neprasīja, tas bija nevietā. Reizēm arī jāmāk paklusēt, ne jau runa iet par liekuļošanu, jo cilvēki atšķiras, cits pasmiesies, cits pārdzīvos visu dienu.

Ja prasa varu savu viedokli pateikt. Bet arī tad mēģināšu savu viedokli pateikt tā, lai otru neaizvainotu.

Ko darīt, ja ir tāda viena no labākajām draudzenēm? Kas jebkuram var pateikt, kas nepatīk vai ko citu, kas aizskartu cilvēku, bet kad pret pašu tādā stilā sāk izturēties, tad ir nenormāli apvainota un kā tā vispār kāds varot.

Varu pateikt tikai mammai, omei, tēvam, patēvam. Tā arī pasaku, lai velk nost, ka galīgi garām.
Nu, piemēram, manai mammai šad tad liekas, ka ir okey uzvilkt džinsus, sportisku džemperi un zamša zābakus. Tad arī paskaidroju, ka kopā tizli izskatās un, ja viņa augšu nomainītu pret blūzi vai kādu smuku džemperīti, tad viss būtu kārtībā.
Viņai kādreiz bija vienalga, bet pēdējos gados arvien retāk jāaizrāda, laikam pašai šis tas ir aizgājis. Ome man prot apğērbties, vienīgi viņa vienreiz sev tik bērnišķīgas botes nopirka, ka teicu, lai pārdod man un aiziesim viņai jaunas nopirkt! :-D

Patēvam neļauju vilkt sievu sitēju maikas, kas viņam ir ļoti mīļš apğērba gabals un vēl pie tam visādi tirdzīgie varianti saglabājušies. Saku, lai nēsā pa māju vai darbu, nevis vasarā ar tādu ārā iet.
Par draudzenēm un citiem man vienalga. Ja pajautās kā izskatās šī kleita, tad visticamāk godīgi pateikšu kā izskatās.
Speciāli līst virsū un uzbāzties ar savu viedokli nav manā stilā. Vispār man liekas, ka manas draudzenes smuki ğērbjas.

Vienīgais gadījums, kad esmu klusi iečukstējusi (pēc pārdomām) ausī, bija pasen, kad vienai kundzei rāvējslēdzējs biksēm bija plaši vałā. Bet gadījumos, kas balstās uz gaumes atškirībām, uzskatu par pilnīgi lieku, ko teikt, ja nejautā (piekrītu, ka tas 'velk' uz nepieklājību). Ja jautā, tad mēginu maksimāli maigi izteikties, piem., "tā otra kleita man laikam patīk labāk".

Nekad nekomentēju, ja neprasa (un pat, ja paprasa, tad jāpiedomā ko teikt - atkarīgs no otra cilvēka). Ja tiešām ļoti patīk, tad izsaku komplimentu. Ja nepatīk, tad paklusēju. Katram sava gaume.

Tev ļoti patīk atklātība....
Viņai patika tā kleita.
Kuru interesē, kas Tev patīk? Ja tevi, acīmredzot, neinteresē, kas patīk citiem un Tu neproti pievērt muti un neizteikties, kad Tev neprasa.
Vnk liela nepieklājība un necieņa. Tu neesi pasaules naba, lai pa labi, pa kreisi bārstītu savu viedokli.

Ja manu viedokli neprasa, es no zila gaisa nesperšu ārā - tu/tavas drēbes/kurpes/matu krāsa, utt ir neglīti. Bet ja man pajautās, ko par konkrēto lietu domāju, atbildēšu godīgi. Godīgums ir viena no īpašībām, ko visaugstāk vērtēju cilvēkos un arī pati cenšos tāda būt.

Ja es tādu komentāru redzētu, tas man noteikti neliktu domāt, ka cilvēks ir atklāts. Drīzāk domātu, ka komentētājs ir sliktā garastāvoklī, kuru gribas kaut kur izlikt, vai arī vienkārši ir īgņa. Man daudz vērtīgāk šķiet izteikt atklātus komentārus, kādi jau te tika minēti - Tev labāk piestāv tā un tā krāsa vai tml. Tāds "man nepatīk tava kleita" vispār nevienam neko nedod..liekas tāds - nepatīk..un?

Es ikdienā izsaku komplimentus, gandrīz katram cilvēkam man ir kāda lieta, kas man iepatīkās un par to arī izsaku savu atzinību (es runāju par draugiem, paziņām, ģimeni) un tā man vienu reizi viena draudzene apvainojās, jo nebiju neko labu pateikusi, kas, viņasprāt, nozīmē, ka man nekas viņas izskatā tajā dienā nepatika.. :D No good deed goes unpunished!

dažreiz šķiet, ka par daudz, jo es nekad neaprunāju aiz muguras, mēdzu starp draudzenēm, protams, ka nolikt kādu, bet tas ja tajā brīdi vajag, bet tā, ja man kaut kas nepatīk, vai traucē, tā arī saku! citi varbūt to uzskata par neaudzinātību, bet tad audzinātība būtu aprunāšana aiz muguras, jo aprunā pilnīgi visi? :D

Te rodas jautājums, vai šī varonība būt atklātam strādātu arī dzīvē un situācijās, kur tiešām nopietni jāpasaka, ka kaut kas nav ok. Šitās par kleitām atklātās, parasti nespēj cilvēkiem aizrādīt par neadekvātu uzvedību, kas, atšķirībā no apģērba komentēšanas, ir tiešām sabiedrībai noderīgi.

+++