Mele, nav viņai nekas aizgājis ciet, vienkārši pati pārāk emocionāla ir, pie sevis ko sadomājas un tad taisa histērijas vai rada konfliktu situācijas. Katru reizi viņa lien virsū ar savām prasībām tad kad viņa redz, ka es vai mamma esam nomāktas, lūk tad ir īstais mirklis lai iedzeltu mums. Protams tad es ar savu enerģiju to neizturu un uztaisu lielu lamāšanos, bet arī pamatotu, protams tad es varu teikt pilnīgi ko es gribu jo tāpat būšu riebīgā mazmeita.
Omei ir 76 gadi, viņai ir epilepsija, lēkmes vairs vispār nav kopš vairākus gadus atpakaļ atklājām šo un viņa sāka lietot zāles. Rezultātā viņai ir nieru vai aknu mazspēja, aizmirsu caur kuru ripas bojā. :D
Ok, tas viņai nāk un iet, bet lielu daļu laika viņa pat jūtas labi un problēmas nav. Protams tad kad viņa izdomā pārforšēties piemēram apsēstos mājas darbos, tad viņa pati sevi samoka, pēctam nevar pakustēties, sāp mugura utt. Viņai neviens neko neliek darīt, viņa var atnākt un palūgt, tā vietā viņa mokas un mēs visi pārējie zinam, ka pie viņas līst tad nevar, savādāk uz mums sāks spļaut uguni.
Viņai protams ar gadiem atmiņa ir palikusi sliktāka, bet priekš sava vecuma veselība viņai ir salīdzinoši laba, viņa arī var atļauties pie ārstiem skriet katru otro dienu. Viņa var atļauties aizskriet uz diennakts zobārsta punktu lai izrautu vienu sāpošu zobu par 40 euro. Viņa var atļauties speciālās apavu pēdiņas par 150 euro.. Nu nav viņai slikta dzīve. Var pirkt sev pa kluso našķus utt. Par pārtiku viņai nav jāpieliek klāt ne cents, par elektrību arī, par ūdeni arī, utt.
Ja viņai ir tie mirkļi kad ar orgāniem ir drusku sliktāk tad uzreiz viņa pārtrauc ēst manis gatavoto, bet es tad arī cenšos ēdienu pielāgot tā lai arī viņas vajadzībām izpatiktu.
Un tā pat, lai ko mēs darītu, lai cik labi viss tiktu darīts, viņai nekad nav gana labi. Vienmēr žēlo visus citus, par citiem jūtas slikti, bet mēs lūk esam tā ļaunā ģimene.
Nedod dievs mēs ierunāsimies par pansionātu vai ko tādu, mums visiem tad to atgādinās līdz mūža galam.