Kad nav gulētas 2 diennaktis, kad grūti redzēt ko rakstu, jo acis ir pilnas asarām un kamols kaklā jau šķiet kā tuvākais draugs, kurš nekad nepametīs, sāku domāt - kā ir pareizi izšķirties? Īsti nesaistu savu domu ar seriālu ''Šķiršanās formula'', bet tā ir sakritis. Otro reizi 4,5 gadi pagājuši. Atkal ir riebums pret dzīvi un pret visu to ko jūtu, pret sevi kā tādu. Ja pēc pirmajiem 4,5 gadiem viss tika nogriezts kā ar nazi, visus jaunumus par viņa turpmāko dzīvi vien uzzināju no soc. tīkliem, kā jauna draudzene, kāzas, bērni, kas katru reizi bija kā grieziens ar izkapti mugurā, tad tagad, pēc 4,5 gadiem šķiršanās bija daudz lēnāka, abi zinājām kas notiks, ka jau ir parakstīts citi īres līgums, daļa mantu jau prom, bet es turpināju nakšņot pie viņa. Tāpat bija mīļums, garas sarunas, daudz asaru un nebijušu sajūtu mīlēšanās. Bet bija jāmēģina dzīvot savu dzīvi, katram savā vietā. Bet tāpat - sarakste, zvani, saukšana ierastajos vārdiņos. Kad vairāk kā nedēļu netikušies, vienā jaukā vakarā, mierīgu sejas izteiksmi man pasaka - es tiekos ar citu meiteni. Sīki apraksta viņu, rāda bildes, esot jau bijis fizisks kontakts utt. Kamēr es sēžu blakus, trīcu, sāk trūkt elpas, asaras birst aumaļām. Un viņš man prasa - kas ir? Tev slikti? Man tiešām bija slikti. Biju šoka stāvoklī. Un viņš vēl prasa - vai tad negribi, lai esmu laimīgs? Jā, kad tikko vēl biju blakus tev, pēc nedēļas tu jau esi atradis meiteni un apgalvo, ka šis izskatās nopietni. Ja es viņš šo visu man nebūtu izstāstījis, ļoti iespējams, es nebūtu tik sagrauta kā šobrīd. Lēnā garā viss ietu uz priekšu. Bet tagad, man ir uzkrauts vēl viens akmens uz sirds. Tagad, es nevis domāju tikai par to kā bijām kopā, bet par to, ko viņi abi divi dara kopā. Ir tur, kur biju es.
Un ko darīt man? Kad sajūtas ir neaprakstāmi briesmīgas.
Tad lūk - kā ir pareizi izšķirties? Tā ātri vai tomēr lēnām. Jo man neder neviens variants.
232
