Par sasniegumiem mācībās

Piekrītu, ja es esmu pārliecināts, ka es kursu X jau šobrīd spēšu nolikt vismaz uz 7, bet kursu Y labi, ja uz 4, tad bez variantiem es papildus mācīšos Y, bet X atlikšu nedaudz malā. Laiks tomēr ir ierobežots resurss, tāpēc cenšos savu laiku organizēt tā, lai normāli noliktu visus, nevis vienu uz 10, kamēr citos būtu knapi 5.

Izklausās pat łoti ticami - cilvēkiem, manuprāt, vispār ir tendence taupīt energiju, ja tas ir iespējams :-)

Jā, ja man pasaka, ka priekšmetā būs tikai ieskaite, es šo priekšmetu apgūšu daudz mazāk, kur sākumā jau pateiks, ka gaida no mums to, to un to, lai gan bieži tie ieskaites priekšmeti ir tikpat svarīgi, bet es kaut kā esmu ieprogrammējusi sevi tā.

Varbūt, bet, ja man interesē un aizrauj priekšmets, tad es to neapzināti apgūšu maksimālajā līmenī. Tos, kas neinteresē, gan var ietekmēt sistēma.

Jā, piekrītu, piemēram, mani interesēja priekšmets "Personīgās finanses", kur bija tikai ieskaite, nebija nekas pārlieku sarežģīts, bet es ar interesi darīju visu līdz pēdējam sīkumiņam, lai gan zināju, ka tāpat dabūšu ieskaiti, taisīju visu tā, kā man šķita perfekti, vēl tagad šo ienākumu-izdevumu tabuliņu turpinu atjaunot un taisīt, lai gan no priekšmeta pagājis jau gads.

Man, lasot šo rakstu, ienāca prātā tas 12. klases matemātikas eksāmens, ko Cosmo sovasar apsprieda. Pati savu matemātikas CE es noliku stipri viduvēji, plus, arī laiciņš kopš skolas ir pagājis, bet man attiecīgais eksāmena variants nebūt nelikās grūts, attiecīgi, pieņemu, ka viela/prasības ir vienkāršotas. Un ar visu to - bija kaut kāds smieklīgs vidējais %, uz cik tauta nokārtoja. Un tagad domāju, ko darīs nākamgad - atkal vienkāršos uzdevumus? :D

Ja students mācību priekšmeta jēgu saskata tikai eksāmena atzīmē, tad, loģiski, mācīsies priekš eksāmena, ne zināšanām. Ja konkrēto zināšanu apguvei tiek saskatīta jēga, kas ir ārpus "tas jums dzīvē noderēs" vai "par šo beigās būs atzīme", tad arī būs cita motivācija - kā apple_pie minētajā gadījumā. Turklāt, nevar noliegt, ka apgūstot sarežģītus priekšmetus, liela daļa studentu vienkārši padodas ar domu, ka tāpat jau neko nesapratīšu, bet vismaz sekmīgu atzīmi beigās nopelnīšu.

Tas jau bija diezgan briesmīgi, lai neteiktu vairāk. :D Ne tikai matemātikā, bet arī citos mācību priekšmetos, manuprāt, vāji rezultāti.

Un par to vienkāršošanu - jebkurā gadījumā mērot zināšanas pēc abstraktas un standartizētas skalas, rezultāts nespēj precīzi atspoguļot patieso izpratni un iemeslus, kādēļ šī izpratne veidojas vai neveidojas. Šis jautājums gan arī ticis plaši apspriests arī tepat cosmo - problēma nav skolēnos/studentos, problēma ir sistēmā, kas ir orientēta uz noteiktu, standartizētu prasību izpildi, neveicinot kritisko domāšanu, spēju saskatīt cēloņsakarības, meklēt un izvērtēt informāciju.

Nē nu, vienmēr būs daži overachievers, vienmēr "parastajiem" studentiem būs pāris kursi, kas tiesām no sirds interesē, bet tendence ir tendence.

Jā, piekrītu lielā mērā. Es par skolu kā skolotājs - ir skumji redzēt tos, kas neredz sevī vairāk.

Bet tas jau normāli, ka visiem neinteresē viens un tas pats. Neesam vienādi. Skumjāk ir, ja cilvēkam savās studijās neinteresē neviens kurss, visu tikai atsēž, lai tik būtu papīrs kabatā. Arī tādi ir. Bet, ja cilvēks studē noteikta mērķa dēļ, viņam ir savas preferences, ko apgūs ar aizrautību, un citi kursi, kas jāapgūst pienākuma pēc. Nu, tāpat kā tas ir jebkurā darbā - viss nekad nebūs super.

Nerea, nu pēc citātā aprakstītās teorijas, tieši tāpēc "pienākuma pēc" apgūtos kursos apgūst vairāk, ja ir nopietnākas prasības.

Katram ir savādāka motivācija mācīties, diemžēl daudziem tas ir tikai papīrs. Arī vidusskolā - galvenais ir 4 balles, kuras gada vērtējumā skolotāji paši sadāvina. Ja jau vienīgās sankcijas nesekmīgi apgūtam gadam ir pakratīšana ar pirkstu, gudra parunāšana un četrinieka uzdāvināšana, tad arī eksāmena vērtējumu nevar gaidīt labāku.
Augstskolā vismaz, ja apgūsti nesekmīgi, tad tev nāksies kārtot atkārtoti līdz noliksi, bieži pat maksājot par atkārtotu likšanu.

Atkarīgs arī, cik viegla galva cilvēkam un cik talantīgs. Piemēram, man dabūt 7 nozīmē vienkārši iet uz lekcijām un neko papildus nedarīt, nu, varbūt pirms ieskaites vienreiz pārlasīt tēmu. Citam, lai dabūtu 7, ir jāpazubrās.

Lielos vilcienos, ja runājam lielas skolas, pašvaldības vai valsts mērogā - piekrītu. Un tieši tāpēc nav jēgas samazināt eksāmenu prasības, kas visu laiku tiek darīts.
Mazākā mērogā, pat klases ietvaros, nepiekrītu, piemēram, man vidusskolas klase tika apzināti nokomplektēta no ļoti spējīgiem, mācīties gribošiem jauniešiem. CE mēs visi nokārtojām uz ABC, nevienam skolēnam klasē nebija neviena D līmeņa. Tas vēl ņemot vērā to, ka mums bija obligāts CE fizikā. Ir tak cilvēki, kas grib tikt budžetā labā augstskolā, prestižā programmā, nevis tikai nokārtot uz 4. Pēc vidusskolas arī nebija neviena tāda, kas neiestātos augstskolā.

vienspats
Kādēļ? Augstskola nepiespiež mācīties. Daudzi, kas kaut ko nenoliek, vnk aiziet projām. Citi tāpēc, ka nav ko maksāt, citi jo atmet ar roku. No tā neviens nemirst.
Izcils motivators ir, piemēram, kompetences sertifikāti, uz kuriem reizēm ir % ar cik nolikts. Tad pat nebūs vienalga, 99% vai 95%.

Starp citu, es nepiekrītu, ka tur, kur ieskaite, mazāk jāmācās, kā kur eksāmens.
Savulaik man bija viens priekšmets uz maz punktiem. Pārbaudījumi - 4 ieskaites, kombinēti rakstiski un mutiski. Tajā vairāk kā puse izlidoja uz visiem laikiem, nenolika nekad. Otrs priekšmets līdzīgi, baiss stipendiju filtrs, jo dabūt tur 8 bija grūtāk kā uzrakstīt kvalif darbu, bet 9 - smagāk nekā kvalif eksāmena nolikšana.

Manuprāt, vispirms vajadzētu uztaisīt konkursu pašiem učukiem un tiem labākajiem pacelt algu, bet sliktākajiem - samazināt. Ko var prasīt no skolnieka, ja skolotājs neko riktīgi nemāca, tikai kaut ko nohaltūrē, toties liek rakstīt grēdām kontroldarbus?