Nebiju ne populāra, ne nepopulāra, bet visi mani zināja, jo biju (joprojām esmu) spēcīga personība. Tā arī teicu, ka mani visa tā aprunāšana neinteresē un brutāli atbaida, tāpēc nebiju arī daļiņa no kādas lielās vai mazās grupas izņemot savu klasi, kurā biju arī klases vecākā. Man bija daudz intereses ārpus skolas, kas pārsvarā attīstāmas strādājot ar sevi un izkopjot prasmes, tāpēc man sociālā dzīvē un būšana bariņā nebija saistoša - vienkārši nebija tam laika un enerģijas. Pluss man bija ļoti tuva ģimene un pavadījām kopā daudz laika ceļojot, atklājot jaunas vietas utt. Klase gan mums bija varen forša, joprojām ir, uzturam kontaktus gan virtuālus, gan 1:1.
Tagad vienīgi jocīgi - eju pa ielu un ar mani sveicinās visi, ar ko vienlaicīgi mācījos vidusskolā, gan tie, kas ar mani ne reizi nerunāja, gan tie, kas atklāti aprunāja. Es tik tagad pasmeju par to.
Nenoliegšu, ka reizēm bija skumji nebūt kādā bariņā, esam tomēr sociālas būtnes, bet atskatoties - labi vien ir, ka tā. Neko nezaudēju. Ja uztraucies par draugiem pēc skolas, tad tā gan nedari, īstie draugi atradīsies pēc vidusskolas. Jā, paliks pārītis arī no šī laika, bet visi nebūs draugi uz mūžu.