Sava istaba

Man līdz pusaudžu gadu sākumam nebija sava istaba.. šķiet, tāpēc man nav radusies psiholoģiska trauma :)

Man šķiet, ka biežāk sastopams variants tiem, kam platība (istabu skaits) mazāka ir tad, kad bērnistabai atvēl vecāku kādreizējo guļamistabu, bet vecākiem paliek kādreizējā viesistaba. Var nopirkt labu dīvānu + kārtīgu virsmatraci.
Pašai savulaik bija (kad mitinājos pie vecākiem) arī, manuprāt, neslikts variants - bija gan gulta, gan pie loga stūrītis iekārtots - neliels dīvāns, pāris pufi + zemais stikla galdiņš - bija i tā kā guļamistaba, i stūrītis viesu uzņemšanai un viss vienā istabā.

man nekad nav bijsui sava guļamistaba, nu neko, esmu dzīva. Bet vai gribētu saviem bērniem tā- nu laikam tomēr nē

Es šajā situācijā vispār lielu problēmu nesaskatu.. vecākiem viena telpa.. bērnam otra. Tikai pie iekārtojuma jāpiedomā :)

Svarīgi , ka bērnam ir sava mazā gultiņa , savs mini galdiņš , plauktiņi ar rotaļlietām , mantu kaste .

Man tas nebija, vismaz ne atsevišķā istabā. Bija gulta mammas istabā, kad izaugu no tās, tad aizgāju gulēt dīvānā. Savs mazais galdiņš nebija, bija normāls lielais galds. Ja gribēju minī versiju galdam, tad izmantoju virtuves krēslu un arī no tā nenomiru, patiesībā es tur jutos ļoti ērti. Rotaļlietas bija un bija arī atbrīvots plauktiņš priekš tām. Mantu kaste man nekad nav bijusi.
Es pēc sevis vērtēju. Man tiešām tie mini galdiņi, gultas un mantu kastes nebija svarīgākais, patiesībā es pirmo reizi dzirdu, ka tā varētubūt problēma. Mana problēma bija privātās telpas trūkums, kas arī būtu svarīgākais kas jārisina. Caurstaigājama istaba nav forša. Es par savu istabu bērnībā būtu atdevusi visu, diemžēl tāda laima man nebija.

Bet protams, ka vajadzības gadījumā var dzīvot šaurākās telpās, ar mazāku komfortu un pat uz dīvāna gulēt ja nu savādāk nevar. Bet uzskatīt ka tā tam jābūt, jo mūsu vecāki pirms 20-30 gadiem tā dzīvoja??? Nu tie bija arī citi laiki, par kaut ko vairāk lielākajai daļai pat sapņot nenāca prātā.
Un tām kuras ir dzīvojušas vienā istabā ar vienu vai vairākiem brāļiem un māsām- nu tikai godīgi- neviens no jums nesauca pēc savas istabas?? Viss vienmēr bija baigi ok un vecākiem nervus nebendējāt?

Ja dzīvojamā istaba ir pietiekoši liela, to var sadalīt un daļu izmantot kā bērnistabu.
Ja vecāki pārņem dzīvojamo istabu kā guļamistabu, vienīgais variants nav gulēt uz dīvāna, var ieinstalēt gultu, ko paceļot pārveido par dīvānu:

Ja ģimene ir klusa un neuzņem daudz viesus tad apvienota dzīvojamā istaba + guļamistaba derēs. Varbūt būtu jāpārveido istaba, jauzliek siena, vai skapis kurš norobežotu atsevišķo guļamistabas daļu. Ja ģimene ļoti bieži uzņem viesus, tad labāk meklēt dzīvokli ar 2 guļamistabām un vel dzīvojamo istabu atsevišķi. Bērnam vajag klusu vietu kur atpūsties un koncentrēties uz savām interesēm.

Vel nepatīkamais tam, ka dzīvojamajā istabā ir tikai viens dīvāns kurš kalpo kā gulta ir tas, ka tad kad tie ciemiņi būs tur, bērns nevarēs iet gulēt kad gribēs, jo uz viņa gultas sēdēs ciemiņi. Protams ir iespēja gulēt vecāku gultā tajā laikā, bet tas nav labākais risinājums. Ja arī bērns dzīvo viesistabā, tad vajag atsevišķi dīvānu un gultu un šīm telpas daļām ir jābūt vismaz dekoratīvi norobežotām.

Bet tagad, kad plānojam bērnu, jāsaprot, ko darīt.

Es meklētu lielāku dzīvokli. Man ir svarīgi, lai man ir sava guļamistaba un bērniem sava, kā arī, lai ir viesistaba.

Paziņu lokā bērni ar vecākiem guļ vienā istabā līdz ~1gada vecumam. pēcāk bērniem ir sava istaba un vecāki ievācas viesistabā,vai arī mājoklis atļauj katram iegūt savu guļamistabu.
Pievienojos Story +.
Dzīvojot divatā,mūsu ideālā platība ir vismaz 1 guļamistaba. Un nejau tādēļ,ka es uztraucos par viesu ērtībām(lai gan arī par tām piedomāju),bet gan domājot par sevi. Es nevaru uzņemt viesus un sēdināt viņus tajā pašā gultā kur pēcāk gulēšu. Man ir vajadzīga sava telpa,omulīgas guļamistabas izskatā,nevis izlaižama dīvāma un visrsmadrača izskatā pie televizora. Un nevēlos es to dalīt ar aizslietņiem,aizkariem utml. Man vajag telpu!
Tāpat nevaru iedomāties arī bērnu noguldīt "viesistabasbērnistabā",kur atrodas gan gultiņa,mantas, dīvāns un tv.
Tuvākajai nākotnei plānojam mazuli(kas zin-varbūt vēlāk pat vairākus),līdz ar to no divistabu dzīvokļa vēlamies pāriet uz vismaz 3 guļamistabu māju. Tas mazais ķipars kādreiz arī pieeaug un miniatūrie apģērbi sāk aizņemt ievērojami vairāk vietas. Kā 2 istabu šaurībā ietilpināt 3 pieaugušu cilvēku mantas-priekš manis tas šķiet ļoti sarežģiti. Ja līdzekļi ļauj,tad istabu skaitam,priekš ģimenes(kas sākas no 3 cilvēkiem), manuprāt arī ir jāsākas ar 3!

Es nesaprotu, kas tik slikts tajā, ka plānojot mājokli, tiek domāts par viesiem? Ja ir zināms, ka viesi tiks uzņemti diezgan regulāri, tad ir tikai normāli par to domāt un ne jau tāpēc, ka viss jāpakārto viesiem, bet vismaz es pati nejustos komfortabli, ja viesi mīcītos (labi, sēdētu) pa manu guļvietu, kas ir neizbēgami, ja viesistaba ir arī guļamistaba, turklāt man patīk, ka guļamistaba ir privāta zona, kurā citi neienāk.

Man kopš bērnības ir bijusi sava atsevišķa istaba. Un ari pirms gadiem meklējot dzivokli skatijos uz divam atsevišķām istabam - viena obligāti bērnam atsevišķi. Kāpēc ne 3istabu dzivoklis? Nebija pārliecības, ka būs bērni :) man berns savā istaba guļ no apmēram 4 mēnešu vecuma. Lidz tam - bijām vienā istabā

Jā, un mana gulamistaba ir ari viesistaba. Starp gulamo zonu un dzīvojamo zonu uz griestiem uzlikta sliedīte, kas aizkariem domata un varu dekorativos aizkarus aizvilkt ciet. Sadalu ta ka telpu. Aizkari gan padargs prieks toties ar tiem var krasi mainit vizualo noformejumu telpai.

Autore, visupirms tieciet pie ta berna. Tad ari reali saksiet domat..

Ja ir bērns, tad noteikti 3 istabas. Var jau dzīvot 2 un visu laiku sevi mierināt ar domu, ka viss ir ok, ka bērnam nevajag mazus kresliņus un savu istabu, un ka ērti dzīvot viesistabā, bet būsim reālas - iekšēji tāoat zini, ka ir par īsu

Man paziņas izdarījā tā, bija 2istabu dzīvoklis kur 1 istaba ir stipri lielāka pa otru, kad bērns nāca jau tajā vecumā kad nepieciešama atsevišķa istaba, veicām nelielu remontu un lielo istabu kura jau bija viesistaba vienā stūrī izveidojām virtuves stūrīti bet pašu virtuvi pārveidojām par vēlvienu istabu kas tika mazajam. Ar šādu modeli tika pie 2.5 istabu dzīvokļa kurā viesistaba ir kopā ar virtuvi kura daļēji atdalīta ar nišu

Pilnībā piekrītu freya viedoklim.

Tiešām žēl, ka nevarat pāriet uz 3 istabu dzīvokli. Lai cik maniem vecākiem kādreiz slikti gājis, tomēr vienmēr tie ir rūpējušies par to, lai mums ir plaša dzīves telpa, būtu viesistaba, kurā sanākt kopā, svinēt svētkus, aprunāties pēc darbadienas, uzņemt draugus. Jā, nebraucām ar jaunāko auto un neceļojām, neēdām našķus, taču par svarīgāku tiešām uzskatu to, ka katram ir sava telpa, privātums, kā arī ir kopīgā dzīvojamā zona. Nav jau svarīgi, cik bērns vecs, tāpat - jo ātrāk iemācās gulēt atsevišķi, jo labāk.
Paziņa dzīvo ar draugu un gandrīz trīsgadīgu bērnu 1 istabas dzīvoklī un manā skatījumā tas ir diezgan skumji - bērns nav iemācījies būt viens, visu laiku vajag uzmanību, vecākiem nav seksa, visu laiku apkārt bardaks. Bet teorētiski viņi varētu atļauties dzīvot arī citādāk, taču abiem patīk dārgas drēbes, mātei laba kosmētika, brauc ar tiešām labu auto, ļoti daudz tērē uz dārgu pārtiku un vēl palielās ar to visu.

Es visu bērnību dzīvoju mājā ar savu istabu. Tad iepazinos ar vīru un 10 gadus nodzīvojāmies pa maziem 1istabas dzīvoklīšiem. Bet nu pieradu jau. Tomēr tagad atkal jūtos labi, ka ir sava guļamistaba ar lielu gultu un vairs šo komfortu nemainītu ne pret ko. Mēs, kad pirkām dzīvokli, domājām, lai vismaz vienam bērnam būtu vieta. Tā kā 3 istabu dzīvokļi tur, kur gribējām maksāja sākot no 150 000, ko atļauties nevarējām, paņēmām lielu divistabnieku, kura plānojums ļauj atdalīt no lielas viesistabas nelielu trešo istabiņu ar sienu, lai nākotnē būtu bērnam sava maza istaba.