Man šķiet, ka lielākā problēma visā šajā situācijā ir nevis telpas kvadrātmetri, bet gan grūtības paraudzīties uz telpu ar svaigu skatu. Jo guļamistabas iekārta mīļa, dīvāns arī mīļš, bet vienradžu tapetes un gultu ar princešu baldahīnu bērnam arī vajag... Man šķiet, ka veiksmes atslēga ir mājvietas funkcionāla un strukturāla pārplānošana, tā teikt sākot no nulles. Varbūt, ka visu tomēr var savienot? Veidot bērnistabu un ģimenes istabu, kur ir arī telpa vecākiem. Varbūt mērfijgulta, vai gulta atdalīta ar plauktu starpsienu/seklu skapi un neliela sēžamgrupa atpūtai un ciemiņu uzņemšanai? Varbūt griestu augstums ļauj izmantot telpas vertikālo plakni?
Vēl der par šo padomāt no tās puses vai apkārtne kurā dzīvoklis atrodas ir bērniem piemērota. Vai tur ir iespēja spēlēties ārā, labas skolas un dārziņi. Varbūt racionālāk ir pārcelties, piemēram, tālāk no centra, kur var atļauties lielāku dzīvokli un kur bērniem ir vairāk pieejas dabai.