Sava istaba

Man un brālim bija katram sava istaba. Mums arī paliela gadu starpība. Bet ja bērni plus mīnus viena vecuma var vienu istabu sadalīt ar sienu (zinu tādus variantus). Radu dvīņiem tā bija. Abi dzivoja viena istabā, kura pa vidu bija atdalita ar sienu.
Draudzenei mazā beibe jau no pāris mēnešu vecuma guļ savā istabā un viss ok.

es gan dzīvoju vienā istabā ar brāli un gabals nevienam nenokrita . Slimīga uztvere kaut kāda , ka nevar abus dzimumus vienā istabā . Kas tur tāds ir ? Ap gadiem 13 mums tika jau iedalīta katram sava istaba , vecāki dzīvoja viesistabā , brālis pārvācās uz bijušo vecāku guļamistabu un man palika bērnistaba ar izeju uz balkonu .

elzaelza - kāpēc tad jums ap gadiem 13 tika iedalītas atsevišķas istabas? vecākiem tik ļoti gribējās viesistabā dzīvot vai?

Selīna nu bet 13 gadi nav kopš bērnības kājas ....... pilnīgi loģiski , ka ap pusaudžu gadiem jau katram gribās privātumu , turklāt ņemot vērā atšķirīgu dzimumu . Bet tik strikti nodalīt abus jau kopš bērna kājas man gan neliekas pamatoti , jo redz puisītis un meitenīte . Un tad !?

a bērnam būs ērti dzīvot viesistabā?

Es nezinu, vai bērnam būs ērti dzīvot viesistabā. Īsti nesaprotu, kādā sakarā citēji manu komentāru, jo tur neminēju neko par to, ka bērnam būtu jādzīvo viesistabā. Teicu, ka man nebūtu ērti dzīvot bez viesistabas (tas ir, ja viesistaba būtu pārvērsta par bērnistabu).

līdz 3 gadiem ar brāli mēs arī vannojāmies kopā |-) un nevienam nebija seksuālas noslieces vai nez kas , par ko daudzas tā sašut kā var kopā dzīvot vienā istabā un vēl trakāk vannoties .:-D

elzaelza - pieļauju, ka maniem vecākiem tā bija vieglāk, jo.. nu kāpēc ne?! agrāk vai vēlāk tas tāpat būtu jāizdara. Kad sāku gulēt pati savā gultā, tad arī ieguvu istabu. Atšķirība mums arī ir 4 un 8 gadi. Katram bija savi ikdienas darbiņi un rituāli un neviens nevienam netraucēja.

Un jā, vannoties kopā nevannojāmies. Ne ar vecākiem, ne brāļiem. Katram savs.

Šajā gadījumā es vienu istabu atdotu bērnam, bet otru pārtaisītu par guļamistabu un nepieciešamības gadījumā viesistabu (labs izvelkamais dīvāns utml). Bet nu man patīk ik pa laikam uzņemt ciemiņus un nevarētu arī iedomāties, ka ciemiņi ir jāaicina uz guļamistabu vai bērnistabu- pie tam, neļaujot bērnam gulēt.
Bet nu jā- loģiskākais risinājums būtu atrast citu dzīvokli- ja iespējas ļauj.

Tās, kuras piemin viesu uzņemšanas grūtības, neesot normālai viesistabai - jums tiešām tik bieži nāk ciemiņi, lai viesistabas neesamība būtu reāls šķērslis? Es neredzu problēmu tajās reizēs, kad atnāk ciemiņi, bērnu nolikt gulēt vecāku (uuuu) guļamistabā, vai, ja viesi paliek pa nakti, pašiem pievienoties bērnam un pārgulēt bērnistabā uz matrača. Tikai viesu dēļ atsacīties meklēt risinājumu ikdienai - es nezinu, jocīgi.

Bez tam, cik pati esmu viesojusies ģimenēs ar bērniem - bērnistaba, viesistaba, virtuve vai vannasistaba - tāpat visur ir bērnu mantas un rotaļlietas :-)

Akvarele - bet kur tad sēdēs tajā bērnu istabā? es nezinu kā citām bija ar bērnistabu un kā tās iedomājas savā galvā, bet man bija bērnistaba tiešā nozīmē, viss kā pie bērna - tapetes, galdiņš, krēsliņš, gultiņa u.t.t. Ciemiņi itkā parasti nesēž bērnu gultās un pie rakstāmgalda.

Selīna - ir vairāki varianti. Vai nu guļamistaba --> bērnistaba, tātad bērnam ar viesu uzņemšanu problēmu vispār nekādu, tikai māmiņai jāaizvāc savi krūšturi no lustras, pirms viesu ierašanās. :-) Arī, ja viesistaba --> bērnistaba, nu sit mani nost, es neredzu problēmu tajā pasēdēt vienu vakaru arī pieaugušajiem. Ne jau tur būs pusmetrīga gultiņa un 1 mazs krēsliņš. Ja jau līdzekļu ir tik cik ir, tad arī bērnistaba ir uzreiz jātaisa tāda, lai tajā var arī dzīvot normāli 5-10 gadīgs bērns, nevis viss jātaisa divgadniekam.
Man bērnistabas tādas, kāda bija Tev, nebija, bet es par to nepārdzīvoju nevienā brīdī.

Ja cilvēki ikdienā neuzņem viesus,tad neredzu problēmuviesistabu pārtaisīt par bērnistabu.
Nevaru gan iedomāties situāciju,kurā atnāk ciemiņi un tiek aicināti uz guļamistabu,kurā ir jāsēž gultā... Nevis dīvanā,bet gultā.

bet kur tad sēdēs tajā bērnu istabā? es nezinu kā citām bija ar bērnistabu un kā tās iedomājas savā galvā, bet man bija bērnistaba tiešā nozīmē, viss kā pie bērna - tapetes, galdiņš, krēsliņš, gultiņa u.t.t. Ciemiņi itkā parasti nesēž bērnu gultās un pie rakstāmgalda.

+++
man liekas , ja bērnam neveidot viņa istabiņu izteiktā bērnistabas stilā , tad tā ir sava veida bērnības atņemšana . (t)

kurā atnāk ciemiņi un tiek aicināti uz guļamistabu,kurā ir jāsēž gultā... Nevis dīvanā,bet gultā.

Tam gan es piekrītu.

sava veida bērnības atņemšana

Ja ģimenei nav tādu finansiālo līdzekļu, lai visiem būtu absolūti komfortabli, tad ko darīt? Visi bērni neaug princešu pilīs, un tāpat izaug par normāliem cilvēkiem. Mīlestību ģimenē vajag, nevis tapetes ar vienradžiem! :-)

Varinantus jau vienmēr, protams, var atrast.
Es tikai pēc sevis spriežu un runāju - nu nevarētu es tā, ka pašai sava istaba ar gultu, bet bērns dzīvo viesistabā, kurā viss ir kā viesistabā. Es tiešām atteiktos no savas istabas, lai tik bērnam ir sava vietiņa ar visu bērnam paredzēto. Nopirktu labu dīvānu + virsmatraci un dzīvotu nost :D
bet lab, es te aizrāvos :D

* Sev nopirktu labu dīvānu + virsmatraci un dzīvotu nost

Akvarele bet divas istabas nav jau baigi ierobezhotie līdzekļi , vidusmēra latvietis dzīvo padomju celtajā divistabu dzīvoklī , daļa trīsistabu tajās pašās mājās .
Un arī vienistabas dzīvoklī var visu uztaisīt tā , lai mazajam ir savs "bērnistabas" stūrītis . Kaut vai elementāri nodalīt daļu ar skapi , plauktiem , aizkariem . Bet bērnam/iem jābūt savai telpiņai , neatkarīgi no tā plašuma .

Man nebija tipiskas bērnistabas. Un nekāda bērnība man netika atņemta. :D bet nu kā nu kuram- man tas bērnības foršums nebija rozā skapīšos un tapetēs ar ponijiem vai bārbijām :D